Latvijā nodarbinātības jomā vērojama liela nelīdzsvarotība

Ir cilvēki, kuri ilgstoši nevar atrast darbu, un iemesli tam atkal ir dažādi – gan darba tirgū pieprasīto zināšanu un prasmju neesamība, gan Latvijas apstākļiem neadekvāti augstas prasības pret vēlamo darba vidi un atalgojuma līmeni, gan nopietnas veselības problēmas, gan arī tādas personības iezīmes, kas apgrūtina karjeras veidošanu, piemēram, nosliece uz dažādām atkarībām. Tāpat vērojams tas, ka mazkvalificētu darbu veicēji tad, kad palikuši bez darba, ļoti ātri un vienkārši atrod nākamo darba vietu, savukārt pieredzējuši profesionāļi ar vadītāja iemaņām un augstāko izglītību ilgstoši meklē savai kvalifikācijai atbilstošu darbu.

Redzamas dažādas plaisas

Tiek arī uzsvērts, ka Latvijā joprojām neatrisināta problēma ir dziļā aiza, kas šķir izglītības jomu no darba tirgus. Ir novērots, ka daļa augstāko humanitāro izglītību ieguvušo jauniešu nevar atrast darbu savā specialitātē, toties par viņu vienaudžiem, kas apguvuši informācijas tehnoloģiju jomas studiju programmas, darba devēji cīnās, aizvilinot jaunos, perspektīvos darbiniekus no konkurējošā uzņēmuma ar lielākas algas un dažādu bonusu piedāvājumu vai pat ar pievilcīgu darba piedāvājumu aizvilinot studentus no augstskolas jau pirms studiju beigām. 

Tāpat ļoti atšķirīga ir situācija dažādos Latvijas reģionos – piemēram, Vidzemes pilsēta Valmiera kļuvusi slavena ar to, ka tur darba vietu ir vairāk nekā strādātāju un aprīļa beigās reģistrētā bezdarba līmenis Valmierā, pēc Nodarbinātības valsts aģentūras datiem, bija tikai 3%, savukārt daudzos Latgales novados reģistrētā bezdarba līmenis pārsniedza 10%, dažviet bija pat lielāks par 20% un tā, piemēram, Ciblas novadā bija sasniedzis 21,5%.  

Vēl jāpiebilst, ka aizvien biežāk dzirdams viedoklis – nepieciešams mainīt Darba likumu un ar to saistītos normatīvos dokumentus, lai precīzāk definētu un normatīvajā regulējumā nostiprinātu attālināta darba un elastīga darbalaika variantus. Tāpat tiek uzsvērts, ka jāveicina jauniešu un senioru iesaistīšana darba tirgū – jāpiemēro elastīgi strādāšanas nosacījumi, jāmazina mūsu sabiedrībā joprojām jūtamie aizspriedumi pret studentiem, kuri vēlas piestrādāt paralēli mācībām, un pret strādājošiem pensionāriem, kā arī ar valsts koordinētām programmām īpaši jāmotivē darba devēji nodarbināt tieši jauniešus bez profesionālās pieredzes un pensionārus, kuri, lai arī ir cienījamā vecumā, tomēr joprojām var un grib strādāt. Te jāpiebilst, ka, piemēram, apsardzes nozares uzņēmēji jau tagad atzīst – šo nozari lielā mērā balsta tieši strādājošie studenti un pensionāri.

Uz to, ka risinājumi nodarbinātības jomā valdošajai nelīdzsvarotībai jāatrod jau tuvākajā laikā, norāda gan ekonomikas eksperti, gan darba devēji, un to atzīst arī politiķi. 

Turklāt situāciju saspringtāku padara diametrāli pretējie uzskati par to, vajag vai nevajag mūsu valsts darba tirgu plašāk atvērt viesstrādniekiem – gan mazkvalificētu darbu veicējiem, gan izglītotiem speciālistiem – no tām valstīm, kas atrodas ārpus Eiropas Savienības (ES).  

Premjera diplomātija uz kategorisku viedokļu fona

"Valdības darba virsmērķis ir uzlabot uzņēmējdarbības vidi, panākot lielāku privāto, tajā skaitā ārvalstu, investīciju piesaisti ekonomikai. Valdība strādā, lai pakāpeniski sakārtotu šo vidi, īpašu uzmanību veltot finanšu sektora, izglītības, veselības, tiesiskuma un pašvaldību jomām," tā visai diplomātiski pagājušajā nedēļā sacīja Ministru prezidents Krišjānis Kariņš, tiekoties ar Ārvalstu investoru padomes Latvijā (FICIL) vadību. Savukārt FICIL goda priekšsēdētāja Šarlote Norbija bija visai kategoriska un norādīja: "Ja iepriekšējos gados par darbaspēka pieejamības problēmām runājām kā potenciālo risku Latvijas ekonomikai, tad šogad tas jau ir kļuvis par faktoru, kas reāli bremzē ekonomikas izaugsmi."

Jāatgādina, ka pret darba tirgus plašāku atvēršanu viesstrādniekiem stingri iebilst Nacionālās apvienības (NA) politiķi, norādot uz diviem riskiem – pirmkārt, uz to, ka Latvijas biznesa vide var kļūt vēl nelatviskāka, nekā tas ir patlaban, otrkārt, uz to, ka uzņēmēji, kuri pieprasa viesstrādnieku ierašanos, nevis tiešām nevar atrast darbiniekus Latvijā, bet vienkārši grib maksāt tik zemas algas, par kādām mūsu valsts iedzīvotāji vairs nevēlas strādāt. Uzmanības vērts piemērs te ir autopārvadājumu nozare. 

Tas, ka "Latvijas autopārvadājumu jomas uzņēmēji apgalvo – tik akūti trūkst strādājošo, ka pat vairs nav iespējams piesaistīt kravas automašīnu šoferus no Bulgārijas un Rumānijas, bet vajag šoferus no Baltkrievijas, Ukrainas un Krievijas, liecina par to, ka autopārvadājumu uzņēmumi grib maksāt šoferiem pēc iespējas mazāk, ne tikai vēl mazāk, nekā būtu jāmaksā vietējiem, Latvijas šoferiem, bet arī vēl mazāk, nekā būtu jāmaksā šoferiem no Bulgārijas un Rumānijas. Turklāt Latvijā ir tādi autopārvadājumu uzņēmumi, kuri vēlas algot krievu valodā runājošus šoferus no Baltkrievijas, Ukrainas un Krievijas, un tātad šajos uzņēmumos pastāv vēlme krieviskot visu biznesu un pakāpeniski – arī visu autopārvadājumu nozari. Tas, ka Latvijā kāda biznesa nozare tiek padarīta nelatviska, man kā NA politiķim nav pieņemams, taču, objektīvi raugoties, daudz svarīgāks signāls, kas vēsta, ka nozarē pastāv nopietnas problēmas, ir tas, ka autopārvadājumu uzņēmumi gadiem nespēj piesaistīt jaunās paaudzes šoferus. Ja jaunieši šo nozari neizvēlas, tas parāda, ka autopārvadājumu uzņēmumi piedāvā tik sliktus darba apstākļus, ka mūsdienu jaunieši vienkārši nevēlas strādāt šajos uzņēmumos", šopavasar Dienai sacīja Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle (NA).