Lai laikmetīgās bankas neņem ļaunā, bet šim ceļojumam naudu krāju divās bundžās. Vienā, kuru atradu mammas skapī pēc viņas nāves. Izrādās, pirms sagriezusi Dienu kaķa tualetei (labo granulu vēl nebija), viņa ar savu tolaik jau pavisam vārgo roku bija izgriezusi manus fotoģīmjus no avīzes, lai bērns nenonāk kaķim zem astes. Otra "banka" – bundža ar uzrakstu Zitronen Bonbons no ziemas teātra sezonas skaistākajiem brīžiem. Protams, tas ir vecmodīgs, tomēr ļoti iedvesmojošs naudas krāšanas paņēmiens. Laiku pa laikam izvelc banknotes, pārskaiti, pačaukstini, papriecājies, ka kaudzīte kļūst biezāka, iztēlojies, ko visu ar to galamērķī iesāksi. Tad neplānoti iegrābies un sāc atkal visu no jauna. Iedvesmojoši ir tas, ka tu ar savu galamērķi jau esi saskatījies. Ceļojums ir sācies.
No stacijas uz visurieni
Kad nonāku Bergāmo Lombardijā un secinu, ka šī Ziemeļitālijas pilsēta ir brīnišķīga vieta zem saules, jābrīnās, kāpēc šo galamērķi biju palaidusi garām agrāk. Tiešais reiss ar lēto aviokompāniju. Garšīgo prosciutto, kamambēra sieru un Itālijas baltvīnu par smieklīgām cenām var nopirkt veikalā un siltākā laikā baudīt kaut vai uz soliņa, skatoties pāri vecpilsētas mūriem uz kalnu zilganajām aprisēm. Vasarā pilnīgi pietiktu tikai ar itāļu "dželato". Dolce vita! Protams, šis maršruts nav domāts Milānas tipa cilvēkiem. Bet, ja nu kādam pēkšņi sakārojas, manuprāt, visai atsaldētā un bezpersoniskā Milānas glamūra, – modes metropole ir tikai 50 kilometru attālumā. Biļete maksā 5,50 eiro vienā virzienā. Līdzīgi ar vilcienu, tiesa – pārsēžoties, var ceļot tālāk gan uz Venēciju, gan Lugāno, gan gleznainajiem kalnu ezeriem un mazākiem ciematiņiem. To nākamreiz. Milāna Lieldienās sagādāja sirreālas sajūtas. Pulksten vienos pilsēta ir tukša kā izslaucīta. Lieldienu svētdiena. Viss slēgts. Līņīgs rīts. Stikla debesskrāpju pakājē savos midzeņos guļ bezpajumtnieki. Visi Milānas iedzīvotāji un tūristi, šķiet, sadrūzmējušies Pinakotēkā (Via Brera 28; no stacijas var aiziet ar kājām), kur pacietīgi stāv treknā milzu kvadrātveida rindā, lai svētkos par velti baudītu itāļu glezniecības meistardarbus. Drošības apsvērumu dēļ ielaiž "pa porcijām".
Dzīvo, mīli, raksti
Pārāk savpatīga ir Bergāmo. Tai grūti atrast kādu Latvijas pilsētas līdzinieci. Vienīgais, ko var teikt, – ne par lielu, ne par mazu dažu dienu ceļojumam. Trešajā dienā, ja vien nav nodoma nodoties aktīvam sportam (iespējams gan ekstrēms kalnu velotūrisms, gan vienkārša pavizināšanās pa ielām, skriešana, dažādas slodzes pastaigas, visāda veida ūdenssports ezeros, lidojums ar planieri u. c.), atliek meklēt staciju. Bergāmo ir sadalīta it kā divās daļās: città alta kalnā, kurā jāceļas ar funikuleru. Nonākam viduslaiku noskaņās, kuras iespējams uzsūkt dažādos mērogos – gan pasēžot St. Maria Maggiore bazilikas vai Doma velvēs, gan izstaigājot šaurās ieliņas un izpētot detaļas: logu ailas un durvju rokturus, un klauvēkļus. Šeit atrodas arī komponista Gaetāno Doniceti (1797–1848) māja muzejs (Lieldienās bija ciet); viņš esot šeit nācis pasaulē ļoti trūcīgā ģimenē. Mūsdienu tūristam gan par trūkumu nav jābažījas pat Lieldienās. Atliek spert tikai soli prom no viduslaiku krēslainības un pa taisno nonākt picu leiputrijā. Formas ziņā picas izskatās kā tikko no krāsns izvilktas latviešu plātsmaizes. Ap leti spieto cilvēku bariņš. Pārdevējas ar šķērēm sašņikā vairāk nekā bagātīgi nokrauto picu – plātsmaizi – mazākos kvadrātos un pēc sakarsēšanas krāsnī – vēl mazākos. Diezgan vēsajā dienā siera staipīšanās ir tik omulīga performance, ka aiz loga nemitīgi stāv bariņš cilvēku, kas ar smaidu uz lūpām vēro šo skatu un fotografē.
Kādā grāmatveikalā uzduros blociņiem no otrreiz pārstrādātā papīra ar uzrakstu: "Dzīvo, mīli, raksti". Protams, katrai lasošai ceļotājai šis uzraksts atgādinās amerikāņu rakstnieces Elizabetes Gilbertas hitu Ēd, lūdzies, mīli par visai tipiskas darbaholiķes, salauztas sirds īpašnieces renesansi Itālijā, kur viss ir nesarežģīti un labi. Trekna pica, skaistas baznīcas, laipni cilvēki un sakrālās glezniecības nomierinošais skatiens.
Aprīļa sākums ir ideāls laiks Bergāmo apmeklējumam. Saule vēl nekveldē. Tūristu pūļus nejūt. Vairāk individuālo ceļotāju. Tūrisma industrijas apkampieni šeit nav tik dzelžaini un unificēti kā citur, cauri vīd pat pilsētas dabiskie vaibsti. Visbiežāk lodājam pa kalnainajām ieliņām sastopu jaunas ģimenītes ar pirmdzimtajiem – pēc ausīs ielidojušajiem šņāceņiem šķiet poļi vai čehi –, dažāda vecuma pārus, skrējējus, solo ceļotājus un daudz itāļu.
Nolaižoties lejā città bassa, pilsētas modernajā daļā, joprojām senas arhitektūras dekorācijās var kļūt par visparastāko patērētājsabiedrības patērētāju. Mazas jaukas kafejnīcas, veikaliņi, ja gribas – lielāki tirdzniecības centri. Bet visam pa vidu ir arī baznīcas, kurās taisni no tirdzniecības ielas uz grēksūdzi iegriežas ne tikai vecas sinjoras un sinjori, bet arī jauni modīgi itāļu puiši sīki stepētās jakās, kādas Itālijā valkā teju visi, ielokās ceļos, nobučo Jēzu un atkal prom ir.
Būt Lieldienās Itālijā ir īpaši. Krusta gājiena laikā vēlā vakarā ar vīna glāzēm rokās svecīšu vietā pieceļas kājās un murdoņu pieklusina pat ielu kafejnīcu apmeklētāji. Katoļu baznīcas Lieldienu rituāli šeit ir pamatīgi, vairāku stundu garumā. Kad baznīcā atkal iedegas pilnas gaismas un tiek aizdegtas garas baltas sveces, uz brīdi šķiet, ka mana ticība varbūt ir kļuvusi par vienu sinepju graudiņu lielāka. Varbūt. Iedomājos par Smiļģi, kuru esot iedvesmojušas katoļu baznīcas krāšņās ceremonijas un vēriens. Manu lepnību un individuālisma garu padeldē kāds atgadījums. Domāju, tā kā neesmu kārtīgi ticīga, neņemšu rituālo sveci. Bet brīdī, kad visiem tās ir un man – ne, tomēr nolemju paņemt mazo apaļo svecīti un pēc tam samaksāt. Blakussēdētāja mēģina aizdedzināt manējo no savas sveces, neizdodas, pārāk īsa dakts, svilst pirksti. Pieslēdzas mūķene un vēl dažas sievietes no priekšējās rindas. Sabāzušas galvas kopā, viņas tur čubinās, kamēr beidzot izdodas!
Madonnas un vienkārši sievietes
Bergāmo iespējams izstaigāt ne tikai pa dabas, sporta vai kulinārijas, bet, protams, arī mākslas taku. Accademia Carrara galerijā GAMeC (Via San Tomaso 53) līdz 21. jūnijam skatāma izstāde Palma il Vecchio. Gazing at Beauty/Palma Vekio. Vērojot skaistumu. Svarīgi neiet pāri tiltam, bet nogriezties lejā pa nogāzi īsi pirms tilta.
Palma Vekio, īstajā vārdā Jakopo Nigreti, dzimis 1480. gadā Serīnā Bergāmo, miris Venēcijā ap 1528. gadu. Ticiāna laikabiedrs, Džovanni Bellīni skolnieks, ietekmējās arī no Džordžones un Loto. Palma esot bijis vērīgs pret dažādiem iespaidiem, taču izšķirīgs bijis Ticiāna iespaids. Tomēr viņš nekļuva par vienkāršu epigoni. Mākslas zinātnieki norāda, ka Palmam ir sava nozīmīga vieta mākslas vēsturē. Īpašs ir viņa ieguldījums portreta žanra attīstībā. Salīdzinājumā ar Ticiāna sieviešu portretiem Palma mazina alegorisko nozīmību, bet izceļ juteklisko, fizisko pievilcību. Tāpēc viņa portreti bijuši ļoti populāri un pieprasīti. Mākslas zinātnieks Ernsts Hanss Gombrihs (Mākslas vēsture, Zvaigzne ABC, 1997) raksta: "(..) viņa mierīgais laucinieciskais raksturs apdzied skaistumu, caurstrāvotu ar satraukumu un noslēpumu skaidri jutekliskā un caurspīdīgā atmosfērā." Vienkāršu mākslas mīļotāju gleznotājs apbur ar saviem tīrajiem un dzidrajiem krāsu toņiem un audumu faktūru. Samts, lins, zīds viņa gleznās ir teju taustāmi. Gluži kā sieviešu zelta mati, izzīmēti pa matiņa tīmeklītim.
Pēc septiņiem restaurācijas gadiem ar 11 miljonu eiro ieguldījumu 23. aprīlī ar ekspozīciju Vediomoci tika atvērtas vaļā atjaunotās Accademia Carrara zāles. Tas ir pārskats par pieciem gadsimtiem itāļu mākslas vēsturē. Kopumā – vairāk nekā 600 darbu, gleznas un skulptūras. Rafaēls, Loto, Pizanello, Mantenja, Moroni u.c.
Jau zinu, ko darīšu atvaļinājumā.