Kad un kā sākās mīlestība pret dabu?
Esmu ģeogrāfs. Mīlestība pret dabu sākās bērnībā, jo abi vecāki, lai arī nav ģeogrāfi, ir aktīvi kalnos kāpēji un pārgājienos gājēji. Jau no mazotnes ar viņiem kopā laivojām pa upēm un devāmies vairāku dienu pārgājienos. Taču to, ka vēlos kļūt par ģeogrāfu, izlēmu 11. klasē. Neko citu, kā vien doties dabā un izbaudīt piedzīvojumus, nevarēju izdomāt. Svārstījos starp biologiem un ģeogrāfiem, bet izvēle krita par labu ģeogrāfijai, jo ķīmija nebija mana stiprākā puse. Fotogrāfija manā dzīvē arī ienāca bērnībā. Tēvam bija fotoaparāts Zenit, kuru no viņa aizņēmos, lai uzņemtu savas pirmās fotogrāfijas. Man bija kādi 18 gadi, kad jau nopietnāk sāku ar to aizrauties.
Vai vienmēr tā ir bijusi daba?
Lai arī liekas, ka esmu cilvēks, kuram patīk komunicēt ar citiem, man arī patīk, ja apkārt nav cilvēku. Esmu tāds koks ar diviem galiem. (Smejas.) Ne ar visiem var viegli sadarboties, bet es arī neesmu fotografējis cilvēkus, tik vien kā savu ģimeni. Man ir jautājuši, vai nevēlos fotografēt kāzas, bet atsakos. Katram ir jāatrod sava niša.
Jūs fotografējat ne tikai ainavas, bet arī meža zvērus. Pie kāda foto ar lapsēniem rakstāt, ka esat nogaidījis slēpnī trīs stundas, kamēr izdevies tos nofotografēt. Kādi ir lielākie izaicinājumi dabas fotogrāfa ikdienā?
Būt īstajā brīdī īstajā vietā! Runājot par zvēriem – mans tēvs visu mūžu ir bijis mednieks, es pats gan neesmu kļuvis par mednieku, esmu mēģinājis, bet sapratis, ka mani vairāk saista fotomedības. Diemžēl pašlaik dzīvnieku fotografēšanai neiznāk tik daudz laika. Lai tiktu zvēriem klāt, jāpavada mežā garas stundas, jāvēro, kur tie uzturas. Ziemā ir vienkāršāk pamanīt zvērus, vasarā – grūtāk. Pagājušais gads man nebija pārāk veiksmīgs zvēru gads, jo vasarā neizdevās atrast nevienu jaundzimušo lapsu midzeni.
Kā jūs pats raksturotu savu fotografēšanas stilu?
Kad sāku fotografēt, manas bildes bija tumšākas, bet tas viss saistīts ar mūsu laikapstākļiem. Es fotografēju tikai tad, ja ārā ir riebīgs laiks. Ja ir saulaina diena, kameru visbiežāk neņemu līdzi. Ja līst lietus, ir nomācies vai migla, ir īstais brīdis bildēm. Man visgrūtāk fotografēt vasarā, jo jāceļas ļoti agri, lai noķertu labus kadrus, bet pēc sajūtām esmu pūce. Tāpēc vasaras mēnešos fotografēju vairāk saulrietus. Tagad, kad gaismas periods ir diezgan īss, ir daudz vienkāršāk. Galvenais, lai nebūtu tās trakās saules, kad acis nevar atvērt.
Visvairāk no citiem fotogrāfiem atšķiros ar to, ka savās bildēs gribu parādīt Gaujas Nacionālā parka dažādību.
Ir man foto arī no citām vietām, bet, tā kā parkā atrodos gandrīz 80% no sava laika, tas ir arī mans galvenais fotoobjekts. Ticiet vai neticiet, bet arī es šeit visas vietas nezinu. Arī viena un tā pati vieta katru reizi atklājas savādāk. Vienmēr ir interesanti atgriezties, jo pat vienā gadalaikā tā var izskatīties citādi. Uznāks tūlīt lielais aukstums, Gauja izskatīsies pilnīgi savādāka, katrā līkumā cita ainava.
Kā izlēmāt izveidot Instagram kontu savām fotogrāfijām?
Kā jau teicu, fotografēju sen, bet viļņveidīgi, jo nebija, kur īsti to publicēt. Būsim atklāti – ja tavus darbus neviens neredz, ar laiku pazūd vēlme kaut ko darīt. Cik tad pats par sevi ilgi tīksmināsies?! (Smejas.) Aptuveni pirms diviem gadiem atvēru savu Instagram kontu, jo sapratu, ka šeit var likt arī skaistas bildes, ne tikai tādas, kas ar telefonu uzņemtas. Tā arī palēnām auditorija izauga, un ceru, ka izaugs vēl lielāka. Mums Latvijā ir diezgan daudz foršu dabas fotogrāfu. Instagramā ar prieku skatos Arvīda Barānova, Kārļa Buškevica, Lindas Rutules un Valda Skudras fotogrāfijas. No ārzemju fotogrāfiem iedvesmo islandiešu Benjamina Hardmana un Donala Džeimsa Boida darbi.
Kuras ir tās vietas, valstis, kurās sapņojat pabūt un fotografēt dabu?
Esmu kārtīgs ziemeļu cilvēks. Esmu padzīvojis arī Somijā, kur studēju maģistrantūrā. Ja man ir iespēja, vienmēr ceļoju uz ziemeļiem. Tā kā tagad man ģimenē ir divi mazi bērni, ziemā sanāk aizceļot arī uz siltajām zemēm, lai mazie sasmeļas sauli. Tas tā varbūt klišejiski, bet ļoti ceru kādreiz aizceļot uz Antarktīdu un Fēru salām. Jau no mazotnes mani valdzinājuši ledāji un aukstums. Dabas skarbums un reizē skaistums mani vilina. Arī vienkāršība, jo ziemeļos cilvēkiem ar dabu jādraudzējas, lai izdzīvotu. Arī fotogrāfijās man patīk saskatīt dabas mežonīgumu. Šodien aiz loga pelēka diena, bet, ja būtu sniegputenis, uzreiz skaista aina.
Ir kāds ceļojums, kas visspilgtāk palicis atmiņā?
Pagājušajā vasarā ar sievu nogājām Kunga taku, gandrīz 100 km. Ar draugiem esmu gājis uz tālāko ziemeļu punktu Norvēģijā, kas nav tūristiem plaši zināms. Apkārt Baikālam esmu devies ekspedīcijā. Bijām pirmie latvieši, kas izbrauca slaveno 110. ziemas ceļu. Bet, kā jau iepriekš minēju, ja ir atvaļinājums, mani visbiežāk var sastapt Skandināvijas valstīs.
Kā bērniem mācāt iemīlēt dabu?
Meitai ir gandrīz seši gadi, un puikam tūlīt būs četri. Tie ragi sāk augt, un kļūst grūtāk pārliecināt, ka jāiet pārgājienā, piedzīvojumā. Sākums noteikti ar bērniem ir vieglāks. Puikam vēl ir azarts iet un meklēt zvēru pēdas, bet meita jau kļūst izvēlīgāka. Ceru, kad viņa pieaugs, spēs novērtēt šo kopā pavadīto laiku pie dabas. Sieva arī ir ģeogrāfe, tāpēc mums dzīves virziens ir līdzīgs.