Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Atkritumi okeānā draud pārmākt zivju resursus

Okeānu un jūru piesārņojums ir viena no lielākajām vides problēmām, ko radījis mūsdienu cilvēks ar savu darbību gan uz sauszemes, gan, iespējams, arī ūdeņos, – to apliecina daudzi zinātnieku pētījumi. Lielāko daļu piesārņojuma rada plastmasas atkritumi, un jau pirms vairākiem gadiem zinātnieki lēsuši, ka Pasaules okeānā varētu būt uzkrājies vismaz 150 miljonu tonnu plastmasas. (Pasaules okeāns ir termins, kas ietver visu Zemes okeānu kopumu.)

Ja mūsdienu civilizācijas patēriņa paradumi, ražotāju attieksme pret vides jautājumiem un atkritumu apsaimniekošanas metodes nemainīsies, jau 2025. gadā uz katrām trim zivju tonnām Pasaules okeānā būs viena tonna plastmasas atkritumu, bet

ap 2050. gadu svara ziņā plastmasas atkritumu apjoms pārmāks Pasaules okeāna zivju resursus.

Šādu salīdzinājumu zinātnieki veikuši, lai vēl uzskatāmāk pievērstu uzmanību samilzušajai problēmai.

Vai plastmasas okeāna bieds ir acīmredzama un jau tagad taustāma realitāte? Un kādi ir pasaules ūdeņi – gan jūras, gan okeāni –, jūrasbraucēju acīm raugoties? To Vides Diena taujāja pieredzējušiem Latvijas burātājiem un ceļotājiem, kuri viļņus šķēluši un vējus valdījuši aiz Baltijas jūras robežām.
 

Neizaicināt Poseidonu

"Ziemeļjūrā ūdens ir daudz dzidrāks, un tajā var vērot daudz dzīvības formu. Baltijas jūra ir daudz netīrāka, bet to jau nosaka arī ģeogrāfiskais stāvoklis. Baltijas jūrā ietek lielākās Eiropas upes, tai apkārt ir industriālas lielvalstis, kurās ir attīstīta lauksaimniecība, un katra no tām nabaga jūrā iepludina savus notekūdeņus. Baltijas jūra ir "smaga" jūra, kā viens liels ezers, kurā nav ūdens apmaiņas," novērojumos dalās Rāznas Nacionālajā parkā Rāznas ezera krastā pietauvotās buru jahtas Sea Esta kapteinis un Zviedrijas krastos Kungshamnas ostā pašlaik stāvošā burukuģa Hellas II kapteinis un īpašnieks Andris Struckis, kurš nupat atgriezies no ceļojuma ar Hellas II pa Ziemeļjūru.

Viņam pazīstamajos ūdeņos plastmasas sanesumus gan nav nācies manīt: "Man tas šķiet mazliet pārspīlēti, jo jūrās atkritumus neredz." Arī Sea Esta bocmanis Andris Uškāns, kurš pašlaik dzīvo un strādā ASV, atzīst, ka plastmasas pudeli peldam okeānā ieraudzīt negadās bieži.

Taujāts, kādi ir jūrasbraucēju paradumi pašu komandas radīto atkritumu savākšanā uz klāja, Struckis atzīst, ka tā neesot problēma pat mēnesi garos braucienos – ja reiz vieta uz klāja atrodas produktiem ar visu iepakojumu, atradīsies arī izlietotā iepakojuma uzglabāšanai, to var sapresēt. Uz kuģa esot pieļaujama arī atkritumu sadedzināšana, tikai tam speciāli jāierīko vieta, tā esot normāla prakse. Izgāzt atkritumus jūrā gan nav jūrnieka cienīgs risinājums.

"Jūrnieki pret jūru izturas ar pietāti un jūras dievu valstību nepiesārņo, jo no Poseidona labvēlības ir atkarīga pašu dzīvība. Ja Poseidona valstībā metīsi tukšās plastmasas pudeles, neko labu nevari gaidīt. Jūrnieki jau ir māņticīga tauta, viņu dzīvība ir atkarīga ne tikai no pašiem, bet arī no ūdeņu valstības un vēja, un kā izturēsies pret augstākiem spēkiem, tā augstākie spēki izrīkosies ar tevi," filozofiski spriež Struckis. 

Kapteinis nenoliedz – pat nelielā izbraucienā ar jahtu pa Rāznas ezeru atpūtnieki nereti mēdz ņemt līdzi vienreiz lietojamos plastmasas traukus, kurus ūdenstilpē var iepūst un reizēm arī iepūš vējš, un tad trauki jāmakšķerē ārā. "Šādus traukus cenšamies neņemt uz borta. Tas ir sliktais tonis, sliktākais, kas uz laivas var būt. Uz mūsu jahtas ir pieejami Zviedrijā iegādāti ļoti izturīgi, neplīstoši trauki, kurus lietojam jau vairākus gadu desmitus. Arī dzeramā ūdens krājumus uz laivas var uzkrāt nevis vienreiz lietojamā iepakojumā, bet speciālā tvertnē, var arī lietot daudzkārt izmantojamus kvalitatīvas plastmasas lielgabarīta bunduļus. Tas ir labs risinājums uz klāja," stāsta Struckis.

Viņš pauž gandarījumu par gaidāmo vienreiz lietojamo plastmasas trauku izņemšanu no aprites jau tuvākajos gados. "Tas varētu attīstīt normāla iepakojuma ražošanu. Es neatzīstu neko vienreiz lietojamu un lētu, ko ražojot  tiek patērēts ārkārtīgi daudz zemes resursu. Uzskatu, ka visu šo vienreiz lietojamo plastmasas izstrādājumu aizliegumu vajadzēja noteikt nekavējoties, darīt to tūlīt – kāpēc jāgaida līdz 2021. gadam?" retoriski vaicā pieredzējušais jūrasbraucējs. Viņaprāt, piesārņojuma problēmas nerisinās arī lēmums plastmasas maisiņus pārdot par augstāku cenu, jo dažu centu starpība nebūs virzītājspēks, kas ietekmēs cilvēku paradumus.

"Tas nav lēmums! Lēmums būtu aizliegt plastmasas maisiņu tirgošanu un pieejamību vispār. Uz kuģa tādi pa pusei lēmumi neder, bet kuģis jau tā pati dzīve vien ir," uzskata Sea Esta kapteinis Struckis.

Viņš ir pārliecināts, ka uztraukumam par vides piesārņojumu ir pamats un vides aizsardzības nodrošināšanai nepieciešami ekonomiski pārdomāti risinājumi.

Savukārt Sea Esta bocmanis Uškāns uzskata, ka jebkuri centieni samazināt kaitējumu dabai ir apsveicami, un pastāsta par saviem novērojumiem ASV: "Tur attieksme pret ekoloģiju ir krietni vienaldzīgāka nekā Eiropā. Ir redzēti nelieli atkritumu sanesumi ūdenstilpju pludmalēs Ņujorkas apkārtnē, upēs ir samērā daudz plastmasas atkritumu. ASV iekšējos ūdeņos gan tiek ievietotas speciālas atkritumu savācējlentes, kas aiztur atkritumu nonākšanu lielajās ūdenstilpēs. Manā uztverē Eiropā šobrīd situācija ir samērā laba, bet tas ir prasījis savus piecdesmit gadus aktīvas vides aizsardzības politikas veidošanā un ieviešanā. Notiekošo Dienvidāzijā un Austrumāzijā mēs, dzīvojot Eiropā, diemžēl ietekmēt nevaram."
 

Piesārņota dvēsele

Bažas par vides piesārņojumu pasaulē nav pārspīlētas, uzskata latviešu ceļotājs Kārlis Bardelis, kurš pašlaik vienatnē šķērso Klusā okeāna dienvidus. Šī gada 14. jūlijā airu laivā Linda Kārlis atstāja Peru galvaspilsētu Limu, lai dotos pāri Klusajam okeānam līdz Kērnsai Austrālijā un turpinātu savu pasaules apceļošanas projektu Bored of Borders bez motorizētiem transportlīdzekļiem. Pasaules apceļošanas pirmajā posmā Kārlis Bardelis kopā ar Gintu Barkovski airu laivā pārairējās no Namībijas Āfrikā līdz Brazīlijai Dienvidamerikā. Otrajā posmā kopā ar Lindu Zuzi ar tandēma velosipēdu šķērsoja Dienvidamerikas kontinentu no Brazīlijas līdz Peru.Šoreiz galamērķa sasniegšana pēc vienatnē noairētiem 15 000 kilometriem plānota 2019. gada nogalē. Ar šī ceļojuma palīdzību Kārlis vāc ziedojumus, lai iegūtu līdzekļus audžuģimeņu atbalsta programmai Plecs.

Projekts Bored of Borders ir stāsts par ceļu un piedzīvojumu, ko Kārlis sācis, būdams vides zinātņu maģistrs. Pirms devās lielajā pasaules apceļošanā, viņš bija projektu vadītājs atkritumu apsaimniekošanas jomā.

Gandrīz 7000 kilometru – tik daudz šajās nedaudz vairāk nekā simt dienās vienatnē ar okeānu Kārlis bija pieveicis pagājušās nedēļas vidū. Sazinoties viņš atstāsta kādu neparastu gadījumu naktī. Kārļa piedzīvojumu stāstos šad tad figurē lidojošās zivis, un arī šoreiz okeāna airētājs pieļāva, ka tā acīmredzot būs kāda no zivīm, kura naktī ar troksni uzlēkusi uz tā sauktās airu laivas kabīnes – tur Kārlis nakšņo. Tā kā troksnis nav mitējies, jūrasbraucējs devies pārbaudīt situāciju, taču zivs vietā uz kabīnes jumta pamanījis putnu ar neparasti garu asti. Vērīgāk ielūkojoties, izrādījies, ka tā nav vis aste, bet ap putna kāju apvijusies gara plastmasas strēmele. Kā pats smej, viņš gluži kā frizieris ar šķērēm rokās mēģinājis sarunāt ar putnu, ka palīdzēs tam atbrīvoties no plastmasas gūsta. Cik nu putns ļāvies, tik nu tas izdevies.

"Tomēr gadījums ar šo vienu no kāda tūkstoša šajā okeāna braucienā redzētajiem putniem neraksturo situāciju ar plastmasas piesārņojumu okeānā. Tas ir viens gadījums," stāsta Kārlis un turpina: "Cilvēkiem šķiet, ka Klusais okeāns ir viens liels atkritumu okeāns, bet ne šajā, ne iepriekšējā ceļojumā no Namībijas uz Brazīliju man nav gadījies saskarties ar atkritumu salām. Arī tagad, par laimi, nav jāairē cauri tiem platuma grādiem, kur atrodas plastmasas salas."

Kārlis aicina iztēloties distanci, kājām vai ar auto mērojot attālumu no Rīgas līdz Parīzei un atpakaļ.

"Ceļā varbūt pamanīsiet piecas nomestas plastmasas pudeles. Jautājums, vai tas būs liels piesārņojums attiecībā pret mēroto attālumu. Ilustratīvi šķiet, ka piesārņojuma nav, tomēr statistika liecina, ka ik gadu okeānos tiek ieskalots milzīgs kvantums atkritumu. Man kā ceļotājam un vides cilvēkam, kāda projekta ietvaros septiņus mēnešus dzīvojot pie Himalaju kalniem,

bija ļoti sāpīgi redzēt, kā atkritumu apsaimniekošana notiek Nepālā – visi atkritumi vienkārši tiek iestumti upē un palu laikā ar straumi aiznesti lielajos ūdeņos. Bija sajūta, it kā dvēsele tiktu piesārņota," atceras Kārlis.

 

Skaists ūdens tuksnesis

Pašlaik pieveikto 7000 kilometru distances laikā Kārlis okeānā manījis vien zvejas tīklu paliekas, dažādus gumijas izstrādājumus, kuru apjoms diez vai pārsniegtu 15 kilogramu. "Tie ir novērojumi, kas neatbilst statistikas informācijai, bet jāapzinās arī Klusā okeāna apmēri, tajā var satilpināt visus kontinentus. Tas ir milzīgs, fantastiski skaists ūdens tuksnesis," sajūsmu pauž Kārlis.

Savā laivā mazā iepakojuma atkritumu savākšanas metodi viņš aizguvis no pieredzējuša Krievijas burātāja, kuru saticis Namībijā. "Es neko nezvejoju un nemedīju, man līdzi ir sausās pārtikas krājumi. Visu iepakojumu vedu līdzi, satilpinot to krastā paņemtajos pieclitrīgajos plastmasas bundulīšos ar vāku. Jūs nevarat iedomāties, cik daudz izlietotā iepakojuma tajos ietilpst! Ceļojot kopā ar Gintu, Atlantijas okeānā mums līdzi bija pieci šādi bundulīši un vēl 80 litru plastmasas maiss. Atlantijas okeānā satikām kuģus, kuru apkalpe mums iedeva konservus, bundžas vēlāk ar āmuru saplacinājām, sakrājām maisā un vedām līdzi, kamēr Brazīlijas ostā varējām nodot atkritumu apsaimniekošanas operatoram. Arī tagad man visi atkritumi ir savākti, un, tiklīdz pēc kāda mēneša nokļūšu pirmajā salā, tos tur arī nodošu," stāsta Kārlis Bardelis.

Latviešu ceļotājs atbalsta iniciatīvas, kas paredzētas vides piesārņojuma samazināšanai. "Savā pasaules ceļojumu pieredzē esmu saskāries ar ļoti vienaldzīgu rīcību pret tādu materiālu kā polimērs. Pirms gadiem astoņdesmit šāda iepakojuma nebija vispār. Ābola serdi vai banāna mizu vienkārši izmeta. Mūsdienās šī rīcība – izmest atkritumus – ir saglabājusies, bet ir mainījies materiāls, kas nenoārdās tūkstoš gadu. Piemēram, Dienvidamerikā ceļmalas ir pilnas ar pudelēm un maisiņiem. Ja cilvēkam ir jāmaina savi ieradumi, ir grūti, jo jāmainās pašam, bet varbūt var mainīt iepakojumu?" spriež Kārlis.

Airējot okeānā, viņš klausās audiogrāmatas un lekcijas, arī par vides tematiem. Pārdomājot sarunu par to, kā varam ietekmēt plastmasas piesārņojuma samazināšanu, Kārlim ir ideja par risinājumiem polimēru iepakojuma samazināšanā.

"Daudzās valstīs ir ieviests tā sauktais maisiņa nodoklis, kas nedarbojas, ja cena par plastmasas maisiņu ir 0,05 eiro. Parasts patērētājs tādu summu neskaita. Ja cena būtu 0,10 centi, cilvēki sāktu meklēt alternatīvas no tekstila un kartona. Tirgotājs paturētu pusi no ieņēmumiem, kas veidotos no neapzinīgiem pircējiem, pārējie līdzekļi nonāktu speciālā uzkrājošā fondā. Paralēli tiktu izsludināts konkurss vai iepirkums par ilgtspējīga iepakojuma izstrādi un ražošanu, tā iegūstot fonda līdzfinansējumu, piemēram, ražotnes izveidei," izklāsta Kārlis un piebilst:

"Ja es pašlaik būtu Latvijā, portālā manabalss.lv noteikti ierosinātu šādu iniciatīvu un tad gribētu dzirdēt argumentus, kāpēc to nedarīt. Ja reiz mērķi samazināt plastmasas patēriņu netiek sasniegti, kaut kas ir jāmaina."



Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.​

 

 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai Ziemassvētku dāvanas jau esi sagādājis?

Kopā nobalsojuši: 561


Aktuāli

Godināti konkursa Sakoptākais mežs laureāti

Noritējis viens no svarīgākajiem meža nozares pasākumiem Latvijā – gada balva Zelta čiekurs, kuras laikā tika paziņots arī konkursa Sakoptākais mežs ieguvējs, kas vienlaikus ir nominācijas Par...

Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena