Arhibīskabs Vanags svētkos aicina runāt ar Jēzu Kristu

Aicinot katru uzdot jautājumu pašam sev, vai esam spējuši veidot sevi pievilcīgāku un spējuši izkopt Dieva dotās spējas, Jānis Vanags izmantoja piemēru ar krāšņo svētku eglīti, kuru izdaiļojam un apbrīnojam tās krāšņumu.

"Ziemsvētkus sauc par brīnumu laiku. Mēs varam pārnest mājās eglīti, skatīties uz to un domāt – lūk brīnums! Mazā sēkliņā Dievs ir ielicis gudrību, kura spēj no zemes trūdiem izveidot kaut ko tik filigrānu, smaržīgu un galvenais – dzīvu! Dievs ir brīnumaini pūlējies, eglīti radot. Tad saliekam zaros gaismiņas un mirdzošas bumbas, un nu ir vēl skaistāk. Varam skatīties un teikt – vēl lielāks brīnums! Dievs manī ir ielicis spēju un pat aicinājumu izdaiļot viņa lielisko darbu! Tas ir tik brīnumaini! Kā man ir veicies sekot Dieva aicinājumam? Vai man ir izdevies izgreznot Dieva izcilo darbu – sevi? Vai ir veicies atklāt savus talantus un izkopt Dieva dotās spējas? Vai ir izdevies veidot sevi pilnīgāku, pievilcīgāku, mirdzošāku?" Ziemassvētku vēlējumā taujā arhibīskaps, un turpina: "Kad aplūkojam gaismiņas un mirdzošās bumbas, ko esam sakarinājuši savos zaros, vajadzētu pārliecināties, vai neesam izdarījuši to pašu, ko ar eglīti – izpušķojuši, bet nocirtuši. Vai neesam sevi nošķīruši no sēklas no kuras uzdīgām, un no saknēm, kas mūs baroja?

Mēdz notikt, ka, cenšoties kaut ko bagātināt un izdaiļot, mēs to nocērtam. Tiecoties dzīvot krāšņāk, bagātāk un interesantāk, mums gadās sadarīt ko tādu, kas nocērt vienību ar Dievu un pārtrauc viņa sapni par mums. Tā ir liela nelaime, jo savu identitāti cilvēks iegūst attiecībās. Nocērtot attiecības ar Dievu, mēs zaudējam pašu identitātes kodolu un vairs nezinām, kas esam. 

Ziemsvētki ir glābšanas pasākums. Kad ir gadījies sevi sacirst, neko negaida vairāk kā glābēju ierašanos. Dievs sūta Glābēju. Kristus ir dzimis Bētlemē. Dievs viņu iedēstīja pasaulē kā sēkliņu, kurā ielikta visa Dieva mīlestība un gudrība."

"Vēlāk Jēzus teica: "Es esmu vīnakoks, jūs esat zari!" Apustulis Pāvils par izglābtajiem runā kā par zariem, kas nolauzti no savvaļas koka, bet uzpotēti dārza kokā, lai saņemtu dzīvības sulu no tā saknēm. Jēzus ir Dieva dāvana visiem nocirstajiem. Tā ir iespēja atkal būt dzīviem zariem, kuri ne tikai izskatās spoži uz brīdi, bet nes augļus uz mūžību.  Vēsts par Kristus dzimšanu ir visapkārt. Adventa un Ziemsvētku laikā tā meklē cilvēkus pat ļoti intensīvi. Taču ne vienmēr Ziemsvētki ir veiksmes stāsts ar laimīgām beigām. Bieži ir tā, ka svētki paiet, bet savienojums nav noticis. Ziemsvētku neveiksmes simbols ir sakaltušās eglītes ar brūnām skujām, kuras pēc svētkiem mētājas visās malās. Tādēļ vajag ļaut sevi atrastu un meklēt arī pašiem. Intensīvi meklēt saslēgumu ar Kristu. Pat kristiešiem, kuri par viņu daudz zina, vajadzētu meklēt, jo galvenais ir savienojums, pa kuru plūst dzīvības sula. Runāsim ar viņu! Runāsim ar Bētlemē dzimušo! Runāsim ar viņu par savu dzīvi un par viņa dzīvi. Piemēram, jautāsim viņam, kā viņš spēja būt laimīgs? Atceroties trūkumu, kādā viņš piedzima, pārbaudījumus, kurus panesa un uzbrukumus, kurus piedzīvoja – kā viņš spēja nodzīvot laimīgu mūžu? Jautāsim nevis dīkas intereses pēc, bet tādēļ, ka arī paši esam piedzimuši reālā pasaulē. Izzināsim Jēzus dzīvi, jo, atrodot viņa laimes atslēgu, mēs varam būt atraduši savējo. Ja meklēsim dziļi, atklājumu pietiks garam un jēgpilnam mūžam," novēlot visiem svētītus Ziemassvētkus, pauž Vanags.