Ievērojama daļa Latvijas sabiedrības – 28% respondentu – ir pret politkorektumu. To atklāj kompānijas EY globālā mērogā veiktais pētījums. Mūsu Baltijas kaimiņvalstīs situācija ir līdzīga – apgalvojumam "Es esmu pret politkorektumu" piekrīt 29% respondentu Lietuvā un tieši tikpat Igaunijā.
Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā ir apritējis mēnesis, un karadarbība tikai aptuveni tūkstoš kilometru attālumā šā mēneša laikā bijusi un joprojām ir galvenā aktualitāte Latvijas sabiedrībā. Bieži ir runāts par nepieciešamību saliedēt sabiedrību.
Ekonomiskā nestabilitāte un ģeopolitiskā spriedze, ko radījis Krievijas iebrukums Ukrainā, Covid-19 joprojām augstā izplatība un energoresursu cenu svārstības liek domāt, ka arī turpmāk būs nepieciešams valsts atbalsts gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem.
Ekonomiskais dzelzs priekškars, kas pēc 24. februāra, kad Krievija iebruka Ukrainā, ir aizvilkts starp Krieviju un Eiropas Savienību (ES), kā arī kopumā Rietumiem, liek domāt par alternatīvām, kas Latvijai aizstātu sadarbību ar agresīvo kaimiņvalsti.
Divas nedēļas pagājušas kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā, un to laikā mūsu sabiedrībā vienlaikus izskanējuši gan aicinājumi nevairot paniku, gan pieprasījumi sniegt precīzas prognozes dažādiem – arī draudīgiem – nākotnes scenārijiem.
Pēdējā laikā Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (Jaunā Vienotība) visai uzsvērti aicinājis sabiedrību būt saliedētai. Pēc būtības šādu aicinājumu var vērtēt atzinīgi – Latvijas iedzīvotājiem, kuri jau divus gadus spiesti pielāgoties Covid-19 pandēmijai, šoziem sadzīvot ar inflāciju un kuriem kopš 24. februāra satraukumu rada Krievijas iebrukums Ukrainā, strīdi par nacionālo tematiku nekādā ziņā nav vajadzīgi. Turklāt skaidrs, ka, tuvojoties rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, nacionālus saukļus var izmantot dažādu virzienu politiskie radikāļi.
Pirms dažām dienām, kad medijos un sociālajos tīklos parādījās fotogrāfijas un videomateriāli, kas atainoja Krievijas armijas uzbrukumā cietušo Ukrainas pilsētu Harkivu, kāds Latvijas uzņēmums preses relīzē pauda bažas, ka "saistībā ar naudas plūsmas problēmām no Krievijas daudziem Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem var rasties finansiālas grūtības".
Kopš tā brīža, kad 24. februārī Krievija iebruka Ukrainā, Eiropa vairs nav tāda, kāda bija līdz tam. Šāda atziņa izskanēja Eiropas Pilsoņu paneļdiskusijā , kas pagājušajā nedēļā noritēja Dublinā, un to preses konferencē uzsvēra Eiropas Parlamenta (EP) deputāts no Beļģijas Gijs Verhofstadts. Tiek prognozēts, ka Eiropas Savienība (ES) kļūs saliedētāka un ka vairāk uzmanības tiks pievērsts aizsardzībai militārajā aspektā, un paralēli tam asāk iezīmēsies ES norobežošanās no Krievijas.
Dezinformācijas straujā izplatība kļuvusi par nopietnu
problēmu, ko nevar atstāt bez
ievērības, – šāda atziņa pēdējā
laikā dzirdēta bieži. Dezinformācijas izplatības mazināšana
ir viens no mērķiem, ko cer sasniegt Eiropas
Savienības (ES) institūcijas, īstenojot digitālās vides reformu (par šo reformu jau bija
lasāms 22. februāra Dienā).
Periods, kad Latvijā plašumā vērsās Covid-19 digitālā sertifikāta lietošana, tuvojas beigām, un šopavasar sertifikāta prasīšana valsts iekšienē kļūs aizvien retāka. To, kāda būs situācija rudenī, rādīs laiks, un jāņem vērā, ka pandēmijas divi gadi ir nesuši visdažādākos epidemioloģiskās situācijas pavērsienus.
Valdība sev raksturīgajā lēnajā, uz kompromisiem vērstajā stilā, sākot epidemioloģisko ierobežojumu mīkstināšanu, ir pāri laukumam ieripinājusi bumbu uzņēmēju pusē, simboliski norādot – spēlējiet un parādiet, ko protat!
Pretēji prognozēm, ka prasība, lai daudziem strādājošajiem būtu Covid-19 digitālais sertifikāts, Latvijā radīs milzīgu bezdarbnieku skaita pieaugumu, tā nav noticis.
Vārda un domas brīvība ir
nozīmīga vērtība, kura jāaizstāv Eiropas Parlamentam. Tā,
spriežot pēc Eirobarometra
aptaujas, uzskata 27% respondentu kopumā Eiropas Savienībā un 26% tieši Latvijā. Diskusijas par
vārda brīvību īpaši saasinājušās Covid-19
pandēmijas laikā, turklāt, pastāvot epidemioloģiskajiem ierobežojumiem un attīstoties modernajām tehnoloģijām, iedzīvotāji
aizvien vairāk lieto sociālos tīklus, kas ļauj
ikvienam publiski paust savu viedokli.
Brīdī, kad daudzās valstīs tiek mainīti Covid-19 izplatības mazināšanai ieviestie ierobežojumi, arī Latvijā šķēpi tiek lauzti par to, cik jēgpilni ir saglabāt "zaļo režīmu" ("Ieeja tikai armCovid-19 digitālajiem sertifikātiem") un "sarkano režīmu" ("Var apmeklēt, neuzrādot
sertifikātu").
Brīžos, "kad Latvijas valsts augstākās amatpersonas runā par stāvokli valstī, valsts finanšu sistēmas stabilitāti un tamlīdzīgām tēmām, cik lielā mērā jūs ticat viņu teiktajam?" iedzīvotājiem jautāja pētījumu centrs SKDS. Par atbildēm sociālajos tīklos informēja SKDS direktors Arnis Kaktiņš: "31% netic nevienam vārdam, bet 41% drīzāk netic. 4% pilnībā tic, bet 18% drīzāk tic. Kopš 2020. gada decembra neticība ir pieaugusi."
Latvijā šogad ir otrā zemākā minimālā mēnešalga Eiropas Savienībā (ES) – 500 eiro pirms nodokļu nomaksas, t. i., bruto. Zemāka
minimālā alga ir tikai Bulgārijā – 332 eiro.