Shēma gan nav īpaši oriģināla. Tādi temati, kurus politiķi izmantojuši slavas vairošanai un kuri tikuši apvīti ar manipulatīvām žēlabām, bijuši arī iepriekš. Vēl nesen tāds temats bija vakcinācija pret Covid-19 un ierobežojumi nevakcinētajiem. Un skaidrs, ka nākotnē būs citas aktualitātes.
Atmetot emocionālās virāžas un iedziļinoties bezkaislīgā aģentūras LETA ziņā par grozījumiem Imigrācijas likumā, ko Iekšlietu ministrija iesniegusi Saeimā, uzmanību piesaista daži skaitļi. LETA vēsta, ka no Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem, kuri latviešu, t. i., valsts valodas "prasmes pārbaudi kārtoja aprīlī un maijā, pārbaudi nenokārtoja ap 49% pretendentu, bet jūlijā un augustā – pat ap 80% pretendentu". (Jāatgādina, ka valsts valodas zināšanas nepieciešams apliecināt visai elementārajā A2 līmenī.) Turklāt "10 000 no Latvijā dzīvojošiem 25 316 Krievijas pilsoņiem, kuriem ir pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, nav iesnieguši pieteikumus Eiropas Savienības (ES) pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai", un tādējādi šo personu pašreizējais latviešu valodas prasmes līmenis nav zināms.
Neatkarīgi no tā, kāds juridiskais ietvars nākotnē tiks piemērots Krievijas pilsoņu statusam Latvijas Republikā, no prasības, lai tie cilvēki, kuri pastāvīgi un ilgtermiņā dzīvo mūsu valstī, spētu sazināties latviešu valodā, mūsu sabiedrības vairākums un mūsu likumdevēji šoreiz patiešām nedrīkstētu atkāpties.
Protams, ir pieļaujami izņēmumi – gan ārvalstu studenti, gan viesstrādnieki, kuri Latvijā ieradušies uz neilgu, iepriekš terminētu darba laiku, gan tā dēvētie digitālie nomadi, kuru profesionālās dzīves modelis saistīts ar pārvietošanos no valsts uz valsti. Taču izņēmumos neierindojas tie cilvēki, kuri gadu desmitiem dzīvo Latvijā un valsts valodu nav apguvuši nevēlēšanās vai no PSRS laikiem mantotas okupantu augstprātības dēļ.
Praktiska nepieciešamība ikdienā runāt valsts valodā tad, ja konkrētajā valstī dzīvo pastāvīgi un ilgtermiņā, vērojama daudzviet ES. Nu nav tā, ka, piemēram, Portugālē ārpus tūristu vides ir iespējams iztikt vispār bez portugāļu valodas zināšanām. Līdzīgi ir arī citās ES dalībvalstīs, līdz ar to virzība uz to, ka Latvijā jāprot sazināties latviešu valodā nav nekāds pretmets vispārējai, ES valdošajai attieksmei pret konkrētās valsts valodas zināšanām.