Rūgto garšu gurķiem dod alkaloīds kukurbitacīns – tā ir dabiska augu aizsardzība pret vides nelabvēlīgo ietekmi, arī pret insektiem. Pārsvarā šī viela atrodas gurķu lapās un kātiņos, bet, ja vides apstākļi ir nelabvēlīgi, nonāk arī pašā auglī, skaidro agronoms Māris Narvils. Mūsdienās ir izveidotas gurķu šķirnes, kas nekļūst rūgtas, piemēram, gurķu hibrīdi F1, bet arī dažās no to šķirnēm, kas paredzētas audzēšanai uz lauka, var attīstīties rūgtā garša. Hibrīdi galvenokārt ir veidot tā, lai būtu izturīgi pret slimībām un nelabvēlīgiem laikapstākļiem. Katrā ziņā rūgtums neliecina par gurķa kvalitātes zudumu vai kaitīgumu: cilvēka veselībai rūgtumu izraisošā viela nav kaitīga, gluži otrādi – ir uzskats, ka kukurbitacīns uzlabo gremošanas trakta darbību un aknu veselību. Nedaudz rūgti ir arī pārauguši gurķi, tie būs arī vizuāli atšķirīgi – bāli, dzeltenīgi, lieli, ar stingru, cietu mizu un palielām sēklām. Starp citu, vienas šķirnes un pat viena auga gurķiem krāsa var atšķirties atkarībā no apgaismojuma – zem lapām paslēpušies gurķi būs gaišāki! Balti laukumi uz gurķa miziņas veidojas arī tāpēc, ka tas atrodas uz zemes. Parasti tumšāki ir mazākie gurķīši, turklāt tie ilgāk saglabā svaigumu, ir kraukšķīgāki. Taču kopumā gurķu krāsa ir atkarīga no šķirnes un nav noteicošais garšas kvalitātes rādītājs.
Bieži vien gurķus audzē vienā siltumnīcā ar tomātiem, taču tas nav īsti pareizi, jo apstākļi, kādi katram stādam ir vēlami, atšķiras. Gurķiem nepatīk ne liels karstums, ne vēdināšanas radīts caurvējš, un siltumnīcā ar tomātiem kopā veiksmīgi izaugs tās šķirnes, kuru augļi ienākas agri. Lauka gurķu šķirnes ir ražīgas, izturīgākas, un to klāsts ir plašs. Konservēšanai paredzētos gurķīšus parasti mēdz audzēt tieši āra apstākļos. Jāņem vērā, ka gurķiem nepatīk intensīvi, tieši saules stari – labi, ja to lapas ir gana spēcīgas un lielas un nedaudz noēno augļus.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena trešdienas, 8. augusta, numurā! Ja ir vēlme laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!