Radošs sporta veids
Rodrigo Slaviņš ir bijis tuvu orientēšanās kustības pirmsākumiem Latvijā. Jau 1958. gadā pirmo reizi viņš piedalījās sacensībās. "Tajā gadā iestājāmies atjaunotajā Rīgas Politehniskajā institūtā – mans klasesbiedrs Juris Jansons celtniekos, es ķīmiķos. Septembrī, kad sākās mācības, ieraudzījām arī Rīgas Tūristu kluba paziņojumu, ka oktobrī ir sacensības pa slēgtu maršrutu. Tā vienā oktobra vakarā sapulcējāmies Babītes stacijā, mums iedeva rokās karti un teica – ejiet!" atceras Rodrigo Slaviņš. Šīs sacensības gan gluži par orientēšanos nesauca, tā bija iešana pa slēgtu maršrutu. Komandā startēja četri puiši, distance apmēram 25 kilometri, jāatrod arī kontrolpunkti, bet katram vēl bija jānes 12 kilogramus smaga mugursoma.
"Ar vienu reizi pietika, lai tā lieta iepatiktos. Toreiz institūtā nebija sporta zāles, un Fizkultūras katedras vadītāja Vera Molčanova teica: "O! Tas ir labs! Zāli nevajag, sportosiet mežā!" Tā ieguvām arī atbalstu no Fizkultūras katedras, un sekcija sāka darboties," stāsta Slaviņš. Jau 1961. un 1962. gadā notika pirmās sacensības starp institūta fakultātēm, sāka krāties medaļas un diplomi. Politehniskā institūta sekcija bija viena no aktīvākajām, un pēc tam jau daļa no puišiem, institūtu beidzot, kļuva par Orientēšanās sporta federācijas aktīvistiem.
"Orientēšanās ir nepārtraukta daiļrade nepārtraukti mainīgos apstākļos," definē Rodrigo Slaviņš un skaidro, "visu laiku ir jādomā, jābūt elastīgi reaģējošam uz apkārtni – mainās meža biezoknis pret klajumu, taciņu nomaina ceļš, no kalna attopies purvā... Tam visam ir jāpielāgojas. Blakus skrien citi sacensību dalībnieki, kuriem, lai kā gribētos, nedrīkst doties līdzi, jo kontrolpunkti katram ir savi. Ir jābūt prasmei nemitīgi pieņemt lēmumus. Lielāks baudījums ir skriet vasarā un pavasarī, bet ziemā ir interesanti, taču fiziski grūtāk. To es saku par sevi šajā laikā, jo jaunībā nebija nekādu problēmu," stāsta Rodrigo Slaviņš un ar roku pieskaras sirdij. Tagad viss ir kārtībā, ārsts sportot neaizliedz, protams, tas jādara ar prātu un prieku, nepārvērtējot spēkus.
Uz bailēm, ka mežs ir pilns ar visādiem mošķiem – čūskām, ērcēm, zirnekļiem –, Slaviņš atbild ar tēlainu stāstu, ka rudens pusē, ja gadās skriet vienam no pirmajiem, tad laiku pa laikam brilles jānotīra no zirnekļu tīkliem. Pret ērcēm regulāri jāpotējas. Bet Austrālijā pirms 10 gadiem, skrienot distancē, redzējis ķenguru lēkājam. Traumas? "Ir. Nelīdzena virsma, ciņi, bedres... Lielās sporta gaitas izlašu līmenī tieši tāpēc dabūju pārtraukt, kad 1972. gadā Urālos sacensībās kritu ar celi pret akmeni tā, ka vēl joprojām šad tad atceros," atbild Slaviņš un paskaidro, ka orientēšanās nav tikai skriešana, jālasa arī karte. Tam viņam brilles vajagot. Ir speciāli adaptēts solis, kad viņš skatās pāri šaurajām brillēm, ar kurām lasa karti, un jau mēro soli uz priekšu. Ja kādā izcirtumā atstāti mazi cinīši, tad gadoties gan kāju atsist, gan krist. Bet – jāceļas augšā un jāskrien! Nav laika sevi žēlot!
Sacensībām gatavs!
Pasaules veterānu čempionātā, kas sākas šodien, Rodrigo Slaviņš startēs grupā no 80 līdz 85 gadus veciem dalībniekiem. Pieteikušies 138 dalībnieki, no Latvijas – trīs vai četri. Būs sprinta distances pa pilsētu, priekšsacīkstes Dzegužkalnā, fināls Vecrīgā ar startu Brīvības pieminekļa rajonā, bet meža distances būs pie Buļļupes. Garās distances fināls būs Lilastes apkārtnē.
Slaviņš piedalās Magnēta sacensībās, kas Rīgas pievārtē notiek otrdien, trešdien, ceturtdien. "Tur var atstrādāt dažādus treniņus. Vienu dienu skrienu ar pilnu jaudu – vai spēšu karti lasīt vai ne –, bet, ja kļūdos, tad – cik ātri noorientēšos apvidū," stāsta Slaviņš. Piedalīšanās orientēšanās trīsdienniekā Kāpa pagājušās nedēļas nogalē Alūksnē bija kā ģenerālmēģinājums, lai gan apvidus krasi atšķiras.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 5. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!