"Punus arī esmu dabūjusi, bet toties daudz ko no dzīves izbaudījusi - paguvusi gan radoši pastrādāt, gan sporta dzīvē labi justies. Arī draugi man vienmēr ir bijuši," gandarījumu pauž Agrita un atzīst, ka pie negatīviem cilvēkiem dzīvē nav jāaizkavējas. Viņa lepojas ar savu mazdēlu, kuram rit 16. gads un kurš nopietni aizrāvies ar basketbolu: "Mēs runājam par sportu - hokeju, basketbolu, Pirmo formulu. Viņam patīk, ka šajā jomā es vienmēr esmu uz viļņa; mēs kopā aizejam arī uz teātra izrādēm, pačalojam. Tas ir brīnišķīgi, ka mazdēls mani uztver nevis kā parastu, bet radošu omi."
Bērnībā ielikts kods
Agrita Uzulnika-Alksne dzimusi Limbažu pusē, kur vecāki atgriezās pēc kara no bēgļu gaitām. Viņai ir dvīņubrālis. "Mēs viens otru papildinām - es esmu radošais cilvēks, viņš - tehniskais. Tai pašā laikā viņš ir daudz emocionālāks, romantiskāks, es esmu nosvērtāka, lietišķāka. Tā ir brīnišķīga sajūta - zināt, ka kaut kur tev ir stabils plecs," attiecības ar brāli raksturo Agrita.
Kad 1965. gadā tika atvērta Murjāņu sporta internātskola, Agrita mācījās Vidrižu pamatskolā un bija pārliecināta, ka viņai jātiek uz Murjāņiem. "Es biju garākā klasē, man pat bija iesauka - Garā. Mums bija labs fizkultūras skolotājs, un man patika sportot. Taču brālis uz Murjāņiem negribēja, tas nebija viņa mērķis. Nācās brāli pierunāt, jo mamma uz Murjāņiem bija gatava laist tikai mūs abus kopā," atceras Agrita. Brālis tomēr atnācis līdzi uz Murjāņiem - Agrita sportojusi, viņš nodarbojies ar tehniskām lietām, bijis labākais fiziķis. "Esmu no pirmā Murjāņu izlaiduma," Agrita vairākkārt lepni uzsver.
Murjāņos Agrita sākusi izpaust arī savu radošo potenciālu: "Tolaik ar sporta tērpiem bija kā bija, bet es izdomāju, ka komandai vajag rūtainus šortiņus, meistaroju firmīgākus tērpus, pati arī šuvu. Šūšanas prasmes biju apguvusi jau bērnībā. Mammai patika mani pucēt, viņa daudz šuva - iemācījos tērpu izjūtu, un tas jau tiek ielikts kā kods nākotnei."
Pēc sporta skolas beigšanas Agrita prātojusi par tālākām studijām Sporta akadēmijā, taču sarauto saišu dēļ tas nebija iespējams. Viņa nolēmusi izmēģināt spēkus arhitektos, bet nav izturējusi konkursu. "Nolēmu - darīšu visu, lai tiktu Mākslas akadēmijā Tekstila nodaļā. Veselu gadu nostrādāju fabrikā par audēju, cerot, ka man iedos norīkojumu studijām. Tajā laikā sāku nodarboties ar akadēmisko airēšanu. Pa dienu trenējos airēšanā, gāju uz sagatavošanas kursiem Mākslas akadēmijā, fabrikā centos strādāt nakts maiņās. Izgulēties nebija iespējams, un tas gads veselību jūtami ietekmēja," atceras Agrita. Bet tad viņa uzzinājusi, ka Maskavā ir institūts, kurā gatavo šūšanas tehnologus un māca arī apģērba dizainu. Agrita iestājusies neklātienē, drīz arī apprecējusies, pārcēlusies dzīvot uz Cēsīm, piedzimusi meita. 1980. gadā Agrita augstskolu pabeigusi. Tad jau viņa strādāja Cēsu sadzīves pakalpojumu kombinātā par šūšanas tehnoloģi.
Āķis atkal lūpā
Dzīvojot Cēsīs, Agrita aizrāvās ar slēpošanu, ik dienu skrēja, daudziem par izbrīnu uz darbu brauca ar riteni. 80. gados viņas dzīvē bija ienācis radošais posms. Agrita modelēja apģērbus, rīkoja modes skates, piedalījās konkursos. Kad nāca pārmaiņu laiki, izveidoja savu šūšanas pakalpojumu salonu Agrita. "Sēdēju uz kartona kastes un domāju, kā sākt savu biznesu. Tas bija nezināms, radošs un daudzsološs process," tagad smej Agrita. Kad 90. gadu sākumā Latvijā sākušies pirmie skaistumkonkursi, Agrita uzaicināta tādus rīkot arī Cēsīs. "Skaistumkonkursus organizēju septiņus gadus, turklāt arī gatavoju apģērbus konkursantiem, ar to mans salons ieguva atpazīstamību," lepna par paveikto ir Agrita. Viņa dzīvē ir pārliecinājusies - ja kaut kas virzās uz noslēguma posmu, ir jāsākas kaut kam jaunam.
Šūšanas salons Cēsīs viņai ir joprojām, taču kopš 1998. gada Agrita dzīvo Rīgā: "Vislielākais prieks man bija, kad 1998. gadā atsāku nodarboties ar akadēmisko airēšanu, aizbraucu uz Eiropas sacensībām, un āķis bija lūpā. Iesaistījos Rīgas Airētāju klubā, un tagad kopā ar airēšanas vecmeistariem piedalāmies starptautiskās sacensībās."
Dzīve visu sakārto
Būdama pensijā, fiziskās slodzes treniņiem Agrita joprojām atvēl daudz laika. "Ziemā darbojos airēšanas trenažieru zālē, vasarās ir treniņi uz ūdens. Man ļoti palīdz pilates, jo ir jāizstaipa sevi, nedrīkst ļaut muskuļiem sarauties. Pilates ļoti labi izstaipa saites un sakārto mazos muskulīšus, kurus, ikdienišķus darbus darot, nedarbinām. Uz sporta zāli eju divreiz nedēļā, nodarbojos arī ar kalanētiku, stepu, pildu rīta rosmi. Ja grib, lai organisms neliek par sevi domāt, lai nejūt stīvumu, vismaz pusstundu katru dienu ar sevi ir jāstrādā."
Diētas Agrita īpaši neievēro, lai gan ir liela saldummīle. "Tie tērpi, kas man derēja 2000. gadā, der joprojām, taču pēdējā laikā saldumus atļaujos divreiz nedēļā, jo vielmaiņa strādā citādi. Kad ir vairāk par 60 gadiem, ar ēdienu vairāk ir jānašķojas - jāuzēd, bet nedrīkst pieēsties," iesaka Agrita un piebilst, ka par gadiem gan nav vērts uztraukties: "Vecums ir dzīves bagātība. Ar gadiem cilvēks ir iepazinis dzīvi, citādi uztver lietas un neuztraucas par muļķībām. Kļūst pats savas dzīves psihologs un ļoti labi sāk saredzēt sakarības. Es parasti draugiem saku: ko tu uztraucies, dzīve visu sakārto! Tikai pašam jāmēģina uzķert, kāpēc kaut kas notiek, un jācenšas ko svarīgu nepalaist garām. Ir jātiek vaļā no nevajadzīgā stresa, ko cilvēks pats sev rada."