"Mākslai nav robežu. Mākslas terapijā, cilvēkam attēlojot jūtas, mākslas uzdevums ir kļūt par informācijas nesēju. Un māksla ir tā, kas reizēm spēj apiet racionālās domāšanas filtrus," atzīst psiholoģe, sertificēta mākslas terapeite Ilze Dreifelde. Latvijā mākslas jeb vizuāli plastiskās mākslas terapija ir viena no četrām mākslu terapijas specializācijām līdzās mūzikas, dejas un kustību, kā arī drāmas terapijai.
Nav skaistuma standartu
Vēsturiski mākslas terapijas pirmsākumi meklējami jau XIX gs.–XX gs. sākumā, uz saikni starp psihi un vizuālo izpausmi norādījuši arī Z. Freids un K. G. Jungs. Pasaulē dažādās valstīs mākslu terapijas attīstība veidojusies citādi.
Latvijā interese par šo jomu aizsākusies pagājušā gadsimta 90. gadu beigās, Ilze Dreifelde stāsta: "Uz Latviju sākām aicināt Krievijā pazīstamus mākslas terapeitus, piemēram, viens no viņiem bija mākslas terapijas pētnieks profesors Aleksandrs Kopitins. Tā bija privātas iniciatīvas virzīta interese organizēt seminārus, kas pakāpeniski izauga par kaut ko plašāku, un 2003. gadā tika dibināta Latvijas Mākslas terapijas asociācija (LMTA). Ar projektiem aizsākās šo jomu attīstošāks darbs. Spilgtākais, pamanāmākais projekts – LMTA Vasaras skolas, kur vairāku dienu garumā norisinājās konferences, uz kurām tika aicinātas mākslas terapijas autoritātes arī no Lielbritānijas, Čehijas, Kanādas un citām pasaules valstīm. Viņi mūs iepazīstināja ar tendencēm, pētījumiem, savu valstu praksi un pieredzi. Vairākas sarunas ar britu kolēģiem lika pamatu tam, ka tika sākts veidot jau formāls izglītības pamats ar pirmo mākslas terapeitu maģistra studiju programmu 2006. gadā."
Patlaban Latvijā mākslas terapiju apgūst Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātē, iegūstot maģistra grādu veselības aprūpē un vizuāli plastiskās mākslas terapeita kvalifikāciju, – tādējādi mākslas terapeits ir ārstniecības persona, bet mākslas terapija – viena no ārstniecības metodēm. Ilze Dreifelde (Mg. psych., Mg. sc. sal.) pabeigusi pamata studijas psiholoģijā, līdztekus izglītojusies gan LMTA Vasaras skolās, gan dažādos semināros. "Daudz strādāju ar tā saucamajiem neverbālajiem klientiem – tas ir, bērnunamos, ar bērniem, kuriem ir funkcionālie traucējumi. Sapratu, ka man kā psiholoģei nav daudz iespēju, ko šiem pacientiem piedāvāt, bet mākslas terapija kļuva par instrumentu darbam tieši ar cilvēkiem, arī pieaugušajiem, kuriem nav prasmju sarunāties ar valodas palīdzību. Jo mākslai nav robežu. Jebkurā brīdī, kad cilvēks spēj sevi radoši realizēt, viņš var paņemt rokās zīmuli un zīmēt vai attēlot."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 29. oktobra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!