Kā jūs vērtējat paliatīvās aprūpes pieejamību Latvijā, īpaši – reģionos?
Paliatīvā aprūpe Latvijā nav pieejama vairākumam pacientu. Par paliatīvās aprūpes pacientiem galvenokārt uzskatām onkoloģiskos pacientus, bet ir daudzas citas kaites, kuru gadījumā pacientiem ir nepieciešama paliatīva aprūpe. Mums ir brīnišķīgi speciālisti paliatīvajā aprūpē, bet viņu ir par maz.
Kādi uzlabojumi, jūsuprāt, būtu nepieciešami?
Ir jāplāno vairāk finansiālo līdzekļu, lai pacientiem ar ļoti smagām veselības problēmām nebūtu jāgaida rindā uz paliatīvo aprūpi. Tai ir jābūt koordinētai, un tā jānodrošina, cieši sadarbojoties ģimenes ārstiem, ambulatorajām māsām un paliatīvo nodaļu speciālistiem slimnīcās. Gribu piebilst, ka ambulatorās māsas strādā gan kopā ar ģimenes ārstiem, gan medicīnas uzņēmumos un labdarības organizācijās, kas sniedz palīdzību pacientiem mājas apstākļos,
Kam šie pakalpojumi ir jānodrošina, un kad būtu reāli runāt par sistēmas uzlabojumiem?
Ir jāpaplašina paliatīvās aprūpes saņemšanas iespējas slimnīcās, kas ārstē onkoloģisko un citu smagu hronisko slimību pacientus, šādām nodaļām ir jābūt arī reģionos, lai pacienti stāvokļa pasliktināšanās gadījumā varētu saņemt nepieciešamo palīdzību un veiktu terapijas korekcijas. Tomēr vissvarīgākais ir stiprināt ambulatoro palīdzību paliatīvajiem pacientiem. Šo ārstniecību varētu koordinēt ģimenes ārsts, sadarbojoties ar ambulatorajām māsām, kas dodas pie pacientiem uz mājām. Šāda pieredze jau Latvijā ir daudzus gadus, vienīgi trūkst finansējuma, lai visiem palīdzētu. Pēdējos gados trūkst arī darbinieku. Jāpiebilst, ka paliatīvā aprūpe nav tikai zāļu ordinēšana. Bieži ir nepieciešama rehabilitologa konsultācijas, darbs ar fizioterapeitu un sociālā aprūpe, tāpēc ir svarīgi iesaistīt arī sociālos darbiniekus.
Kāda ir ģimenes ārstu loma paliatīvās aprūpes nodrošināšanā?
Ģimenes ārstiem ir koordinējoša loma gan galīgajā medikamentozās terapijas izvēlē, gan izšķiroties par to, kas pacientam ir vairāk nepieciešams – ārstēšana mājas apstākļos vai paliatīvās aprūpes nodaļā slimnīcās.
Latvijā atšķirībā no daudzām citām valstīm nav hospisa institūcijas. Kāda ir nepieciešamība pēc tās?
Mums ir hospisa aizsākumi. Ģimenes ārsts var nodrošināt medikamentozo terapiju, injekcijas, pārsiešanu mājas apstākļos, izmantojot ambulatorās aprūpes māsas. Šo pakalpojumu apmaksā valsts, bet diemžēl tam nepietiek finansējuma, kā jau iepriekš minēju, Protams, pašreizējo sistēmu vēl nevaram saukt par hospisu, bet aizsākumi jau ir.
Var dažādi risināt šo jautājumu, bet pagaidām nevajadzētu veidot jaunas institūcijas. Slimnīcās ir jāpalielina gultu skaits paliatīvajās nodaļās un jānodrošina atbilstošs medicīniskais personāls. Nevar būt viena māsa uz divdesmit pacientiem vai vairāk. Arī ārstu nepieciešams vairāk.
Esošās mājas aprūpi nodrošinošās medicīnas iestādes un labdarības organizācijas varētu veikt daudz lielāku darbu, ja būtu pietiekams finansējums.
Šo darbu varētu pilnībā koordinēt ģimenes ārsti, bet arī par viņu darbu nepieciešams atbilstošs atalgojums, jo paliatīvo pacientu aprūpe prasa lielu ieguldījumu no ģimenes ārsta.
Ir jāpadomā, kā nodrošināt fizioterapeita un psihologa konsultācijas paliatīvajiem pacientiem.
Ārstēšana ir viena lieta, bet nepieciešama ne tikai medicīniskā aprūpe, vajadzīgs arī atbalsts ikdienas dzīves nodrošināšanai šiem pacientiem – sociālā aprūpe.
Ir jāveido laba sadarbība starp mediķiem un sociālajiem dienestiem. Tam arī ir jāparedz pietiekami daudz līdzekļu no pašvaldību budžetiem. Tā kā sociālā aprūpe ir nepietiekama, pacienti bieži meklē medicīnisko palīdzību, jo tas ir vienīgais veids, kā sev nodrošināt kaut cik cilvēcīgus dzīves apstākļus un izbēgt no izolācijas.