Namībija, Namībija, — nopūšas Kristaps, rādot krāsainās fotogrāfijas ar dabasskatiem no Āfrikas valsts. Lai gan rotu mākslinieks atzīst, ka pēc laika izjutis civilizācijas trūkumu, Namībiju viņš sauc par paradīzi zemes virsū.
Piedāvājums braukt praksē uz Āfriku viņam nāca pēkšņi. Tobrīd viņš bija Hamburgā, kur papildināja zināšanas rotaslietu tehnoloģijās un apstrādē. Kristaps mācījās un strādāja pie slavenas rotu mākslinieces Hildes Leisas.
Kādu rītu, ierodoties darbā, Kristaps saņēma Hildes piedāvājumu doties trīs mēnešus padzīvot un praktizēties Namībijā. Pēc dienas vajadzēja sniegt atbildi, un viņš daudz nedomājot piekrita. "Atbraucu mājās uz Latviju un pēc mēneša devos prom," stāsta Kristaps.
Namībijā dzīvoja kāds vācu pāris — pavārs un rotu māksliniece, kuri katrs savu apstākļu dēļ bija pārvākušies uz šo valsti Āfrikas dienvidos. Pavāram Volfgangam sešpadsmit gadus piederēja restorāns Hamburgā. No ikdienas stresa un skriešanas viņš kļuva daļēji nedzirdīgs, tāpēc nolēma pārdot restorānu un nopirka nelielu kalnu ar tam piegulošu tuksneša daļu Namībijas vidienē. Katru gadu uz šo vietu dodas mācekļi no dažādām pasaules malām. Šoreiz tur izdevās nokļūt Kristapam. "Tur es darīju visu nepieciešamo, sākot ar puķu laistīšanu, beidzot ar trauku mazgāšanu, bet pamatā nodarbojos ar dārgakmeņu apstrādi un to iestrādāšanu rotaslietās," skaidro Kristaps. Tā kā tūrisms ir namībiešu lielākais iztikas avots, vācu pāris rīkoja ekskursijas un uzņēma viesus. "Atsevišķā namā bija iespēja apmesties. Pavārs gatavoja viesiem maltītes, vadāja un izrādīja apkārtni. Par piemiņu un suvenīru no Namībijas ciemiņi varēja iegādāties rotu mākslinieces gatavotās rotaslietas. Tas bija vācu pāra bizness, kas labi attīstījās un deva ienākumus," stāsta Kristaps.
Namībijā ir iespējams atrast unikālus akmeņus, apstrādāt un iestrādāt rotaslietās. Galvenokārt tie ir kalnu kristāli, labākajā
gadījumā arī rozā kvarcs, ko sauc arī par mīlestības akmeni. "Es atrodu zemē kādu akmens gabaliņu un paskatos, kādu formu rotu no tā var iztaisīt. Tad apstrādāju un pulēju. Rotas galvenokārt gatavoju no sudraba, jo Namībijā apstākļi neļāva izvēlēties citu metālu," skaidro Kristaps. Dārgakmeņu iestrādāšana rotās, piemēram, Vācijā, ir atsevišķa profesija, bet Latvijā rotkaļiem māca visu kopā. "Es ne tik daudz taisīju rotas, kā centos apgūt ko jaunu par akmens apstrādi un tā pielietošanu," stāsta puisis.
Namībijā nebija ne radio, ne televizora, toties uzmundrināja plašu atskaņotājs ar ļoti labiem grupas The Rolling Stones ierakstiem. Kristaps saka, ka tur viņu spēja iepriecināt pavisam vienkāršas lietas, kas "kopā tik maģiski savijās", ka "nav brīnums, ka vācieši tur ir aizķērušies tik ilgu laiku".
400 KILOMETRU LĪDZ VEIKALAM
Rotu mākslinieks dzīvoja Namībijas vidienē, un simtiem kilometru apkārtnē nebija nevienas pilsētas. Reizi divās nedēļās bija aptuveni 400 kilometru garš izbraukums uz Namībijas galvaspilsētu Vindhuku, kas ir skaista, neliela, kalnu ieskauta pilsēta: iespaidīgie Aua kalni atrodas dienvidaustrumos, Erosa kalni — ziemeļrietumos un Khomas Hochland — rietumos. Pilsētā tika iepirkta pārtika un citas nepieciešamības preces. Klimats Āfrikā nosaka ēdienkarti, un tā ir visai vienkārša, taču ir iespēja iegādāties augstas kvalitātes pārtikas produktus. Cenas līdzīgas kā Latvijā. "Par tādu īstu Āfrikas virtuvi es sapratu, ka nekas daudz vairāk par putru nemaz nav. Atšķirība vien tā, ka pusdienās to uztaisa sāļu, vakariņās saldu," stāsta rotu meistars. Tā kā viņš dzīvoja vāciešu ģimenē, ēdienkartē dominēja vācu ēdieni.
"Cilvēki tur dzīvo pilnīgākajā dabas nostūrī, bet viņiem ir ūdens, elektrība un pat internets. Tur es jutos daudz labāk, jo katra tikšanās ar cilvēkiem ir notikums, tā ir daudz tiešāka. Dzīvojot tuksnesī, es izbaudīju to prieku, kad kāds atbrauc ciemos. Pārņem patīkamas ilgas pēc komunikācijas un saruna liekas daudz patiesāka un bez steigas," stāsta Kristaps un piebilst, ka tuksnesī ir ļoti viegli iemīlēties. "Var likties, ka tuksnesī nekā nav, bet tur ir ļoti daudz atbilžu uz jautājumiem. Ikdienas skrējienā bieži vien cilvēki paliek nejūtīgāki, tāpēc es ikvienam iesaku padzīvot tuksnesī kādas divas trīs nedēļas. Izmainās sajūtas, attieksme pret lietām un iestājas dvēselisks miers. Kad atbrauc atpakaļ, pārņem vecā rutīna, tomēr to pieredzi nevar aizmirst. Tā paliek," saka Kristaps un iegrimst domās.
Pēc atgriešanās visgrūtāk Kristapam bija pierast pie mehāniskajiem trokšņiem — tie ir ik uz soļa. Arī mitrums sagādāja nepatīkamus brīžus, jo Namībijā gaiss ir daudz sausāks un patīkamāks. "Izkāpjot no lidmašīnas, mani pārņēma tāda sajūta, it kā karstā vasaras dienā būtu iegājis siltumnīcā, no kuras nav iespējams tikt ārā," stāsta Kristaps. Braucot prom no Namībijas, viņš noteikti zināja, ka grib vēl kādreiz atgriezties. Pēc gada tā arī notika, Kristaps uz diviem mēnešiem brauca apciemot vācu pāri.
Rotu meistare Hilda Leisa bija iegādājusies jaunu tehnoloģiju, kuru kopā ar Kristapu apguva. "Vakaros, kad dienas darbi bija padarīti, mēs devāmies pārgājienos. Bieži kāpām kalnos, tur slēpjas tāds spēks, ka to nav tik vienkārši izstāstīt. Savvaļā var redzēt simtiem dažādu dzīvnieku un rāpuļu, galvenokārt antilopes, skorpionus, čūskas. Tur valda likums — viņi tevi neaiztiek, ja tu viņus neaiztiec," stāsta Kristaps un turpina, ka gulēt Namībijā gribas maz, jo daba mostas agri un nākas arī pašam celties.
TĒVA IETEKME
Kristapam nepatīk publicitāte, viņu grūti pierunāt fotografēties, bet, kad beidzot viss sarunāts, puisis samulsis smaida. Viņš nav viscaur nokāries ar rotām, kā varētu domāt par rotu māksliniekiem. Kristapa labo roku rotā tikai viens masīvs sudraba gredzens. "Vai tas ir laulības gredzens," es ziņkārīgi prasu. "Nav gan," viņš atbild un pasmaida, piebilstot, ka saņēmis to dāvanā no vācu rotu mākslinieces. Paša gatavotās rotas Kristaps nenēsā.
"Šīs metālapstrādes fabrikas uzbūvēja mans tēvs, viņš savulaik strādāja Daiļradē," stāsta Kristaps, kad ierodamies viņa dzīves un darba vietā Ogrē. Plašajos angāros, kuri ir pilni ar visdažādākajām metāla detaļām, Kristaps strādā kopā ar brāļiem. Vecākais brālis Kārlis ražo apkures katlus, bet jaunākajam Jēkabam metālapstrāde interesē mazāk, Kristaps saka, ka "Jēkabs ir digitālā pele jeb datoriķis".
"Tēva ietekmē ar metālu strādāju jau no bērna kājas. Mācījos Rīgas tautas daiļamatu pamatskolā, pēc tam Lietišķajā mākslas koledžā metālapstrādes nodaļā. Trešajā kursā rotu mākslinieka Jāņa Branta vadībā Kristaps sāka taisīt rotas un diplomdarbā izvēlējās taisīt sudraba aproces.
DARBA NETRŪKST
Kristaps pēc pasūtījuma taisa dažādas interjera lietas — lampas, galdus, krēslus un visu citu, kas saistīts ar metālu. Viņš pats pērk materiālus, taisa skices, zīmē, tiekas ar klientiem, izgatavo, uzstāda utt. "Agrāk man bija palīgi, bet viņi aizbrauca zemenēs vai šampinjonos uz Īriju. Kurš tad grib strādāt par metinātāju?" Kristaps retoriski jautā un turpina, ka, lai novestu līdz galam tādu lielu projektu kā, piemēram, kāpnes, paiet pāris mēnešu. Galdu var izgatavot aptuveni divu nedēļu laikā. Uz jautājumu: "Kā klienti par tevi uzzina?" Kristaps smaida un rausta plecus: "Es pat nezinu. Tas kaut kā iegājies. Nekad neesmu licis reklāmu, man pat mājaslapas nav," Kristaps nosmej. Viņš atklāj, ka darba netrūkst, jo tagad daudzi ceļ mājas, visās vajag kāpnes, margas, interjera lietas utt. Paralēli pamatdarbam Kristaps kopā ar draugu Pēteri Ripu izgatavo rotaslietas. "Mūs vieno kopīgs sapnis, ka rotu izgatavošana varētu kļūt par pamatnodarbošanos," skaidro Kristaps, piebilstot, ka skaistums izglābs pasauli. Sākumā radās skices, pirmie modeļi — tā arī viss pamazām aizgāja uz priekšu. "Nesen izveidojām rotu zīmolu Paparita. Pāris reižu gadā uztaisām rotu kolekciju un rīkojam nelielas izstādes," stāsta mākslinieks. Veidojot rotas, vajag iedvesmu. Kristapam tā rodas, piemēram, braucot ceļojumā un redzot puķes — tās uzreiz iztēlē savelkas kopā ar formām vai simboliem. Atliek izvēlēties materiālu un sākt strādāt.
ROTASLIETAS JĀIZJŪT
Neilgi pēc atbraukšanas mājās no Namībijas Kristapu apciemoja pavārs Volfgangs. Pēc septiņiem Namībijā pavadītajiem gadiem viņš ir pārcēlies atpakaļ uz Eiropu. "Varbūt tāpēc, ka vecumdienas tuvojas," pārcelšanās iemeslu min Kristaps. Volfgangam pašlaik ir 60 gadi, viņš ir vesels un spēcīgs. Namībijā viņš ir sarakstījis divas grāmatas, kuras publicējis gan angļu, gan vācu valodā.
Kristaps ilgi uz vietas nevar nosēdēt un plāno nākamo ceļojumu. Septembra beigās paredzēts braukt ciemos pie draugiem uz Portugāli, kuri tur sākuši restorānu biznesu. "Man ļoti patīk ceļot. Plānoju ar katamarānu apceļot zemeslodi," smej Kristaps. Lai to izdarītu, ir daudz jāstrādā. Uz jautājumu, kādas rotas patīk latviešiem, Kristaps atbild: "Ļoti smalkas un nelielas." Viss ir atkarīgs no cilvēka, ja zina, ko grib, tad viss ir vienkārši — viņš atnāk un izvēlas sev tīkamo variantu. "Rotaslietas, tāpat kā apģērbs, ir jālieto pēc sajūtām un atkarīgi no garastāvokļa. Rotu vai nu jūt, vai nejūt," pārliecināti saka Kristaps.