Damaskas vārds skan kā dāsns austrumu noslēpumu apsolījums, taču, ieraudzīta pašas acīm, pilsēta vispirms pārsteidz ar pelēkām ēkām, nepabeigtām un jau novecojušām izkārtnēm, sarūsējušām automašīnām. Starp tām kā krāšņi ziedi rotājas ar krāsainām lampiņām, mākslīgu ziedu vītnēm un nenosakāmas izcelsmes kruzuļiem rotāti busiņi. Un, protams, ielās un laukumos valda cilvēku ņudzeklis. Skaļš, straujš, taču gatavs laipni un dzīvespriecīgi pašķirties, lai savā plūdumā ierautu arī citus.
Pilsētas senākās ielas un sakrālās celtnes ir unikālas vēstures liecinieces. Omeijādu mošejā zem zaļiem sarkofāga stikliem paslēpta Jāņa Kristītāja galva. Mošeja pieejama arī tūristiem, ja vien sievietes samierinās, ka jāietinas pelēkas vadmalas apmetnī. Neatkarīgi no dzimuma uz kādu brīdi jāšķiras arī no apaviem.
Nogriežoties pa vēsturisko Via recta jeb Taisno ielu, pēdas skar bruģi, pa kuru savulaik esot staigājis Pāvils - viņš te ieradās kā kristiešu vajātājs. Kad Pāvils pats jau bija kļuvis par kristieti, viņš bija spiests bēgt no Damaskas, paslēpies grozā. Logs pilsētas mūrī, pa kuru grozu nolaida uz ielas, vēl arvien ir apskatāms. Par godu Pāvila piemiņai blakus uzcelta moderna baznīca. Tikai te nāk apjausma, ka austrumos vispirms meklējami kristietības un tikai pēcāk islāma aizsākumi.
Lai arī šaurās kristiešu kvartāla ieliņas un senās celtnes tiek saglabātas un koptas, tūristus tikpat kā nemana. Sīrija ir un paliek visai riskants tūristu mērķis - nedraudzīgās attiecības ar saviem kaimiņiem, Izraēlu, tuva robeža ar Irāku. Žēl.
Damaskas vēsture aizsākusies jau pāris gadu tūkstošus pirms mūsu ēras, un kopš tā laika pilsētu iekārojuši un mēģinājuši pieradināt daudzi: aramieši, izraēlieši, asīrieši, persieši, maķedonieši, romieši. Nav nekāds brīnums. Šai vietā krustojas seni tirdzniecības ceļi. Vai nu tāpēc, ka vietējos cilvēkos vēl arvien mīt seno feniķiešu gars, vai arī lielās saskarsmes kāres dēļ, bet tirgošanās sīriešiem ir mīļa un populāra nodarbe vēl šobaltdien.
UZ ANDELI!
Pie Hamidieha tirgus ieejas nojaušams, ka lampiņām un karodziņiem rotātā platā eja ir tikai galvenā ādere, tirgus miesu veido vesels lielāku un mazāku atzaru tīkls. Nenožēloju, ka šajā biezoknī esmu devusies kopā ar kādu meiteni no tautiešu vidus, jo notikumi tirgus laukumā brīžiem līdzinās šekspīrisku kaislību skatuvei.
Jo vienkāršāka bodīte, jo lielāks teātris. Galvenais ir nepieļaut, lai kaut ko ieliek rokās - atpakaļ lietu vairs neņem. Tiek izspēlēta etīde - es tev piedāvāju draudzību, bet tu gribi dievu dusmas, no tās atsakoties. Vai arī - ja tu mani cieni, nopērc manu preci.
Angļu valoda visbiežāk pārdevējam sagādā nepārvaramas grūtības, tādēļ tiek aicināts kāds no blakus bodītes. Cenu nosauc vietējās lirās, kaut visi labprāt ņem arī dolārus. Taču valūtas kursu citādi tik izmanīgie pārdevēji īsti nezina, tādēļ atkal tiek aicināts kāds tuvumā esošs speciālists.
Aizraujoša izrāde sākas, kad izrādu interesi par kādu specifisku garšvielu un aromātiskajām eļļām. Tieši tās pārdevējam nav. Tad šauri pieblīvētajā telpā diez no kurienes tiek izvilkts telefons - liels, noskrambāts plastmasas verķis ar vecās formas ciparnīcu. Pārdevējs kliedz klausulē un enerģiski žestikulē, līdz ielas galā parādās noelsies zēns ar vajadzīgo lietu rokā.
Manā somā jau ir divas veikalā pirktas galvassegas. Kaut pati pirkšana bija visai saspringta. Vispirms sīriešu pārdevējs nespēja aptvert, ka man nav nekādas pieredzes šo apģērbu valkāšanā, savukārt es nevarēju saprast, kāpēc skaistās krokās krītošās galvassegas vietā manā galvā puisietis grib uzstūķēt kaut ko cieši piegulošai peldcepurei līdzīgu. Beigās tomēr šķīrāmies kā draugi. Izrādās, "skafandrs" ir kā odere, kam pāri nāk greznā apģērba daļa.
Klīšanai pa tirgus apģērbu bodītēm šoreiz mērķis ir kaut kas nopietnāks. Gribu tuniku - tādu, kas apsedz dibenu. Bet man piedāvā garus, zeltā izšūtus kaftānus, kam īsti gatava tomēr nejūtos. Ne garīgi, ne materiāli.
Tomēr man uzspīd laime, jo kādas bodītes saimnieks, medainā laipnībā smaidot, izceļ no saviem krājumiem gandrīz vai tieši tādu apģērba gabalu, kā esmu iedomājusies. Spriežu, ka nekāda pārģērbšanās musulmaņa veikaliņā sievietei nevarētu būt pieļaujama. Vai tomēr nevarētu kāroto apģērbu pielaikot, uzvelkot uz virsdrēbēm. Man laipni atļauj.
Pārsteigums tikai seko - vairs netieku laukā no apģērba, izgriezums galvai par mazu. Kad beidzot tieku ar to galā, pārņem gan kauna, gan atvieglojuma sajūta. Par savas galvas izmēru, muļķīgo murcīšanos un ietaupīto naudiņu. Bet pie tunikas tieku kādu nedēļu vēlāk. Un ne vairs Damaskas tirgū, bet gan kādā veikaliņā Libānas piekrastē.
Lakatu veikali ir laba vieta tirgošanās treniņam. Ne steigas, ne cilvēku ņudzekļa. Izvēle tāda, ka te pat vecā labā Pindacīša apjuktu. Viss ir lēts, turklāt bezgalīgi iespējams praktizēties dažādos vingrinājumos: tikko esi nokaulējis cenu, tā var sākt spēli - bet, ja es ņemšu divus, tad... Tā ātri var tikt pie mantas, kas pirms maza brīža nemaz nebija vajadzīga!
ZELTS UN SUDRABS OTRAJĀ STĀVĀ
Citu tirgotavu rindā kautri iespiedušās zeltlietu bodītes. Nelielas, taču žilbina ar savu saturu - blīvu, rindu rindās izliktu zelta ķēdīšu, kulonu un gredzenu krājumu. Lai cik šaurs veikaliņš, tajā noteikti ir mazs samta dīvāniņš un iztapīgs Aladīns, kas pienes uzlaikot visu, ko acs kāro. Arīdzan tēju. Izvaicāta, kāpēc izvēlējusies tieši šo un ne citu vietu, ceļabiedre atzīstas, ka kritērijs bijis jau pieminētais dīvāniņš - jo jaunāks un tīrāks, jo lielāka paļāvība bodītes solīdumam.
Vienaldzīgas nav arī vietējās sievietes. Melnie stāvi vērīgi pieplok pie skatlogiem, acis mielojas ap zelta aprocēm un ķēdēm. Lai arī cik dramatiski tiek raksturota ekonomiskā situācija valstī, lai cik nožēlojamas izskatās pilsētas ielas un nami, katra sieviete precoties saņem zeltu. Summa pirms tam tiek saskaņota. Dolāri vai grami - zelts vispirms ir statuss un tikai tad estētisks priekšmets.
Nav jau tā, ka sievietēm šajos platuma grādos būtu jāsamierinās ar dzīvi tikai un vienīgi melna auduma drānās un aizklātu seju. Ir dažādi varianti. Lielākas iespējas, protams, ir savās mājās. Zelts rotā ne tikai sieviešu rokas, izšuvumos tas grezno arī dārgakmeņu krāsās brīvi krītošus, garus apģērba gabalus (tos valkā tikai privātajā telpā). Trokšņainas, dzīvespriecīgas meitenes džinsos, jaciņās un cieši sasietos lakatos - tā ir ikdiena. Kaut dažbrīd arī šī ikdiena pārvēršas eksotikā: Nāves jūras pludmales dušās spiedzošās meitenes zem ūdens šaltīm stāv tajos pašos džinsos, jaciņās un lakatos.
Burzmā pie mums pienāk melnīgsnējs, glīts puisis un piedāvā izdevīgi iegādāties rotaslietas, jo juvelieru darbnīca piederot viņa vecmāmiņai. Tur topot oriģināli izstrādājumi. Citur tādus neatrast. Tautu draudzības un piedzīvojuma dēļ esam ar mieru laisties avantūrā, tomēr samulstam, kad tiekam virzītas uz kāpņu pusi. Izrādās, andele notiek otrajā stāvā.
Puiša lipīgās labvēlības apmulsinātas, kāpjam augšā. Tur klusā, lietišķi iekārtotā telpā vairāki vīrieši sēž pie rakstāmgaldiem un kaut ko laiski pārrunā. Mēs tiekam pieaicinātas pie galda, uz kura drīz vien parādās kūpošas tējas tases un gredzeni, kuloni, auskari...
Rotas tiek ņemtas ārā no masīva skapja atvilktnēm. Šķiet, tās nekad nebeigsies. Kulonā mirdz mēnessakmens. Rokassprādzē iestrādāts tirkīzs. Eleganti, izdomas bagāti motīvi un risinājumi.
Jaunais biznesmenis strauji, bet viegli satver manu plaukstu - aproce pieguļ rokai, izceļot delma svaigi iegūto brūnumu. Katrā sievietē ir ieperinājusies žagata. Lai arī kārdinājums liels, ar vēsu prātu saprotam, ka lielākoties mums netiek piedāvāts nekas unikāls, vien tā pati masu produkcija, kas jau šur tur manīta. Gadās arī skaisti darbi. Bet, ak, tavu nelaimi, rotas, kas iekrīt acīs, vienmēr ir vissmagākās. Svars te nosaka visu. Arī tad, ja runa ir tikai par sudrabu. Un svari ir nepielūdzami, arī kaulēties ir gandrīz neiespējami. Rotas filigrānā apdare vai dizains tiek ignorēti - ir tikai atzīmīte uz svaru skalas, kas tiek pārvērsta dolāros. Tik daudzos, ka apetīte, tā arī īsti neradusies, strauji pāriet. Manas smadzenes drudžaini meklē atkāpšanās plānu.
Vīrietis! Arguments te varētu būt tikai vīrietis. Sāku stāstīt par vīru, kurš palicis viesnīcā un bez kura ziņas neviens lielāks pirkums nedrīkst notikt. Dabūšu atļauju un rīt atgriezīšos. Kāpēc rīt? Re, šis zēns var mūs pavadīt līdz viesnīcai, lieta ir nokārtojama vēl šodien. Nē, nē, viņam šodien ir lietišķa tikšanās. Dodamies prom. Kājas grib zibenīgi nesties pa kāpnēm lejup, bet savaldāmies un cienīgi izslīdam ārā troksnī un kņadā.
Vēlamies nedaudz atgūties un nogriežamies kādā no neskaitāmiem tirgus atzariem. Spilgti plastmasas krāmi, bezgaumīgas rotaļlietas un drēbes, drēbes, drēbes. Viļņas tirgus varētu pretendēt tikai uz filiāles statusu. Pretī nāk sievietes melnā, ratiņos stumdamas sprogainus, žiperīgus mazuļus. Uz sarūsējušas kastes malas sēž iepelēks, nosmulējies papagailis un mirkšķina caurspīdīgos plakstiņus. Starp krāmiem lepni slejas putekļu slotas, veidotas no milzīgām putnu spalvām. Caurspīdīgā plastmasas burkā ņurcās nelieli čūskulēni. Pārdevēju brūnajās sejās iegūlušas dziļas smaida rievas. Laipni tiek piedāvāts nogaršot dateles, iemalkot tēju, uzpīpēt ūdenspīpi.
PUPAS AR DĀRZEŅIEM
Tirgus apēd ne tikai maka saturu, bet arī laiku. Stundas pazūd, atstājot nogurumu un kurkstošu vēderu. Metamies vēlreiz ielu labirintā iekšā, lai sameklētu to atzaru, kurā bijām manījušas kaut ko ēstuvēm līdzīgu. Zelts un saldējums, zīds un dateles, bodnieku laipnība un pretimnācēju ziņkārīgie skatieni. Kā karuselī tam visam vēlreiz izjoņojam cauri.
Pāris reižu cienīgi nostaigājam garām visai nepievilcīgam piedāvājumam, līdz izvēlamies, mūsuprāt, pieņemamāko variantu. Vecīgs bodnieks laipni apsolās par pāris dolāriem pagatavot lavašā ietītu pupu masu ar dārzeņiem un desertā pasniegt svaigi spiestu augļu sulu un piena kokteili. Esam ar mieru un sekojam puisim, kurš atbrīvo galdiņu - tukšu taras kasti. Līdzās limonādes kastes un mākslīgas vīnogulāju vītnes. Sēžam un pilnā kaklā smejamies - dzīves proza mūs apņem, nevis biedē, pacilā, nevis atgrūž. Mēs esam kņadas straumē un vienlaikus pasargātas. Prieka vilnis mūs apņem un nes pretim gastronomiskai baudai, ko rada karstais un kraukšķīgais azaids. Kad pienāk kārta kokteilim, sajūtas jau pielīdzināmas debešķīgai baudai.