Mūsu ikdienas ceļojumu auto ir mazākais no VW saimes – strīpainītis Lupo. Un sajūtas, kuras pārņem, turoties pie Volgas stūres, ir salīdzināmas ar mazās aviācijas pilotu, kuram jāvada starpkontinentu boeing vai piepūšamas laiviņas kapteini, kura rokā nu aviācijas bāzeskuģa stūresrats.
Pa ceļam par mani ātrāki ir pilnīgi visi auto. Vienīgais iespējamais objekts, kuru varētu apsteigt es, ir kāds zaļi dzeltens traktors ar graudu pilnu piekabi. Un tas kustas man pretējā virzienā.
Pilsētā pamanu, ka cilvēki raugās uz pelēko Volgu un smaida – jā – šodien tas jau ir eksotisks braucamais lielpilsētas ielās. Ņipri ripojam cauri Rīgas auto plūsmām un nu jau esam galā.
Rīt – brauksim lielisku maršrutu – sāksim ar Ikšķili un Sv.Meinarda salu!