Mīlināšanās valoda. Par ko tā liecina?
Dainas pieradināja
Kad valodnieci Janīnu Kursīti uzrunā par Janīniņu, viņai nepārskrien tirpas. Drīzāk ir neliels izbrīns: ar kādu nolūku viņš/viņa tā saka? Deminutīvi var "iecelt saulītē", ja tos pasaka īstajā laikā un īstais cilvēks, taču var situāciju padarīt arī neveiklu — jaukas dieniņas vēlējums vēstulē no mazpazīstama cilvēka. Viss atkarīgs no intonācijas, situācijas. "Latvieši būtībā baidās no deminutīviem. Tie sēž mums asinīs un izlien ārā, taču tad paši nobīstamies — kas tas tāds? Man, kārtīgam eiropietim, racionālam cilvēkam, nekā tāda vairs nav."
J.Kursīte stāsta, ka Latvijā deminutīvi radušies tehniski, kad, darinot dainas, ievēroja metriku un atskaņas. "Dieviņš bija mazs vīriņš/Gudrs viņa padomiņš." Tomēr ne visi deminutīvi radušies no dainām. Tie joprojām izsaka gan kaut ko mazu un niecīgu: šķipsniņa, matiņš; gan mīļumu. Kursīte uzskata, ka latviešu valodu sabojājuši XIX gs. līdz ar sentimentālismu literatūrā no vācu valodas ienākušie vārdi — bezgaumīgi un pārspīlēti gan skaitā, gan attieksmē. Pat reālistiem bijis grūti tikt no tiem vaļā. Savukārt XX gs. literatūrā deminutīvs bijusi slikta stila zīme. Rainis savā dzejā no tiem bēdzis, ja neskaita mīlas liriku "ar pirkstiņiem/kā no rožu kristāla izdrāztiem". Tomēr izbēgt no tiem nav spējis sarakstē ar Aspaziju, kad "mīlestība vēl bija jauna". Tad rakstnieks bijis nebaudāms mīlvārdiņu kaisītājs: "Manu vienīgo, sirsnīgo, mīļoto sirdsmutiņ, manu svēto Iniņ, manu starojošo dimantiņ ar smaragdpūkiņām, mīlulīt, Manu mīļo dvēseles smaržiņ."
Neesam gan vienīgā tauta, kurai valodā tīk mīlināties. To praktizē arī Īslandē un Nīderlandē. Toties starp citām izceļamies arī ar to, ka mums nav izkopti augmentatīvi — vārda palielināšana, attālināšana. To praktizē krievu valodā: silishche (liels spēks), muzhishche (nevis vienkārši vīrietis, bet baigais vīrietis). Valodniece teic, ka tas būtu iemesls fantazēt, ka krievi ir liela tauta un līdz ar to arī lietas un dzīvas būtnes ir palielinātos izmēros, bet "mums pat Dievs ir Dieviņš".
Slēptā agresija
Ko deminutīvu lietošana stāsta par cilvēku? Kādi cilvēki tos lieto biežāk? Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks klasificēt nevēlas, jo katrs gadījums ir atšķirīgs. Viņš norāda uz Sapīra un Vorfa, XX gs. pirmās puses lingvistu, izvirzīto hipotēzi, ka valodu nosaka domāšana. Kā runājam, tā domājam. Savukārt Lūcija Rutka, psiholoģijas doktore, uzskata, ka runas stilu cilvēki pārmanto no ģimenes. Arī Sedlenieks norāda, ka ir gana daudz idiomu, ko citādi pateikt nevar, piemēram, "savs kaktiņš, savs stūrītis". Kursītei palicis prātā, ka pēc kāda viņas raksta Delfos bijis komentārs, ka "deminutīvos runā ģerevņās, kur tēvu zemītē zied smildziņa sudraba ziediem". Sedlenieks piekrīt, ka laukos deminutīvi ir ierasta runas forma, taču "par bāleliņiem un aitiņām laucinieki runā no sirds, bez slēptas iedomības un cinisma. Tas ir dabiski. Ja tā sāk runāt pilsētnieks, mani pārņem nepatīkama sajūta."
Visu ekspertu domas sakrīt vienā pazīmē — deminutīvu mēdz lietot, lai izrādītu pārākumu un stāvokli, vēlmi kādu pazemināt: "Parādi nu savu darbiņu pasniedzējam!" Norādāmie vārdi "tas", "tā", "savs" vēl to pastiprina. "Deminutīvos ir sava deva slēptas agresijas," uzskata K.Sedlenieks. Viņš arī novērojis, ka pamazināmā formā biežāk uzrunā sievietes, jo viņas hierarhiski ir vājākas.
"Iespējams, kļūdos, taču mēs ilgojamies pēc deminutīviem, bet baidāmies no tiem, jo aiz tiem var būt tukšas vārdu sastatnes," secina J.Kursīte.
Top komentāri
Skatīt visus komentārusUzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.
filologs II
jolanta
Bite