Iebraucot Burkinafaso pilsētā Bobodjulaso agri no rīta, uzreiz saprotu, ka kaut kas nav īsti kārtībā, bet joprojām turpinu cerēt, ka tā nav malārija, jo trūkst viena no simptomiem — drebuļu. Noguļu visu dienu viesnīcā un atpūšos, bet vakarā pamodies sajūtos vēl sliktāk. Īsti nezinot, kā man tur varētu palīdzēt, tomēr nolemju doties uz slimnīcu.
Daudz tur tiešām līdzēt nevar — pat tiem, kurus ieved ar ātro palīdzību, gumijas cimdi, šļirces, apsēji un citi ārstam nepieciešamie priekšmeti ir jāpērk pašiem vietējā slimnīcas aptiekā. Man vismaz uztaisa asins analīzes, kas apstiprina malārijas klātbūtni, un ārsts īsi konsultē, kuras pretmalārijas zāles iegādāties. Lai arī no zālēm vairākas dienas jūtos pastāvīgi noreibis, tomēr tās iedarbojas. Vēl pāris dienu pavizinos pa pilsētu un tuvējo apkārtni ar īrētu motociklu — tas ātri uzlabo garastāvokli un paātrina izveseļošanos.
Taču malārija ir tikai noslēgums veselai virknei sarežģījumu, kas sākas jau Mauritānijas galvaspilsētā Nuakšotā. Biju domājis doties uz Mali pa taisnāku un labāku ceļu, šķērsojot Senegālu. ES pilsoņiem vīzu nevajag. Taču Senegālā ir sava izpratne par to, kuras ir un kuras nav ES valstis. Izrādās, Latvija līdz ar Afganistānu, Irāku, Kotdivuāru un pāris citām atpalikušām valstīm ir ierindota īpaši bīstamo valstu sarakstā, kuru pilsoņiem Senegālas vīzu iegūt nav tik viegli. Jāsēžas autobusā un jādodas 30 stundu pārbraucienā uz Mali galvaspilsētu Bamako. Braucot tālāk uz dienvidiem, tuksnesis pamazām sāk pārvērties zaļganos zālājos.
Naktī šķērsojis robežu, kur sveču gaismā tiek apzīmogotas pases, rītausmā autobuss piestāj pirmajā lielākajā miestā Mali. Durvīs nekavējoties sāk lauzties skaļš sieviešu un bērnu pūlis, kas sīvā konkurencē cenšas par pieciem santīmiem pārdot vārītas olas — tās Mali var nopirkt visur!
Ainava aiz loga pilnībā mainījusies — vairs ne miņas no tuksneša, viss ir spilgti zaļš, zeme — tumši sarkanbrūna. Tīrumi tiek aparti ar vēršu pajūgiem vai antīka paskata cirvjveidīgiem kapļiem. Pa ceļa malu iet simtiem cilvēku, un visi kaut ko nes, un kā jau Āfrikā — visu uz galvas. Tas ir apbrīnojami, cik daudz uz tās var uzkraut. Vēl vairāk afrikāņi pamanās uzkraut tikai maršruta taksometriem, kas kursē starp pilsētām, — apmēram 30 gadu veciem izrūsējušiem Peugeot ar izdauzītām lampām. Taksometrā, neskaitot zīdaiņus, sasēdināti 10 cilvēki (trīs priekšā, četri pa vidu, trīs bagāžniekā ierīkotajā sēdeklī). Uz auto jumta tiek salādēta krava triju metru augstumā. Svars ir tāds, ka auto grīda gandrīz strīķējas gar zemi un riteņi draudīgi ļogās.
Galvaspilsēta Bamako ir tieši tāda, kādu es biju iedomājies izskatāmies Āfriku — ar sarkani dubļainām ielām, kuru malās ir piegružoti kanalizācijas notekgrāvji un tikpat kā nebeidzams tirgus. Nekā sevišķa, bet man patīk. Tur pat nav nekā īpašas uzmanības cienīga, izņemot fetiša tirgu, kurā var nopirkt līdzekļus pret visām iespējamām kaitēm un nelaimēm. Acīmredzami pieprasītākā prece ir pūstošas mērkaķu galvas — simtiem katrā stendā. Cieņā ir arī mērkaķu plaukstas, beigti putni, eži, čūsku ādas un citi atribūti. Daudziem Mali iedzīvotājiem uz sejas redzamas fetiša rētas aizsardzībai no nelaimēm. Visbiežāk tās ir trīs īsas rētiņas pie acīm, bet citus rotā arī garas rētas pār visu seju.
AR KASETNIEKU PA NIGĒRU
Bamako atkal sastopos ar vīzu problēmām. Sākotnēji bija mērķis ceļot pa Nigēru, trešo lielāko upi Āfrikā pēc Nīlas un Kongo, cauri visai Mali, metot lielu līkumu ap Burkinafaso un braucot uz Nigēru (valsti). Taču šai iecerei svītru pārvelk fakts, ka Nigēras vēstniecība Bamako ir bankrotējusi un tās vietā ierīkota šūšanas darbnīca, bet vīzu uz robežas dabūt nevar (tā vismaz man skaidro bijušās vēstniecības kāpņu telpā sastapts vīrs ar mobilo, kas it kā esot piezvanījis Nigēras konsulam).
Neko darīt — kopā ar hostelī satikto ceļabiedru Arjenu no Nīderlandes izlemjam ceļot pa upi tikai kādus 400 kilometrus (apmēram trešdaļu no plānotā) no Mopti līdz Timbuktu — vienu no mistiskākajām pilsētām Āfrikā, par kuru XIX gadsimta sākumā Eiropā runāja kā par neticami bagātu, zeltā klātu pilsētu. Cenšoties tur nokļūt, no malārijas, kanibāliem un citām šausmām bojā gāja desmitiem eiropiešu. Kad beidzot no turienes kāds bija atgriezies dzīvs, izrādījās, ka Timbuktu nav nekas vairāk kā nabadzīgs ciems. Dubļu māju arhitektūra gan oriģināla un krāšņa. Tāds tas ir joprojām!
Mopti ostā piestāj pa Nigēru kuģojošās liellaivas pinases — apmēram 12 metru garas motorizētas koka kanoe laivas ar nelielu bambusa nojumi. Līdz malām piekrautas ar rīsu maisiem, uz kuriem sasēdināts maksimāli iespējamais skaits cilvēku. Sarunājam vietu uz viena no šiem peldošajiem objektiem. Mūs sola nogādāt Timbuktu triju dienu un divu nakšu laikā un pa ceļam arī pabarot. Vēlāk izrādās, ka patiesībā ceļojums ilgst piecas dienas un četras naktis.
Vēl bez mums laivā ir trīs eiropieši — pusmūža beļģis ar holandiešu sievu un viena franču meitene. Un vēl 20 vietējie. Viņiem visiem kopā ir kādi seši ar mašīnas akumulatoru darbināmi kasešu magnetofoni, kas tiek drillēti vienlaikus. Troksnis pieklust, kad nosēžas baterija vai tiek ievilkta lente. Gandrīz katram pasažierim arī satiksmes autobusos ir līdzi savs kasetnieks vai vismaz mobilais, kas atskaņo mūziku, un netiek izslēgts visu nakti.
Brauciens pirmās dienas pēcpusdienā sākas ļoti jauki — lēnām slīdam gar upes krastu, katrā ciematā pie upes sievietes berž traukus un mazgā veļu, bērni mazgājas, peldas un turpat arī notupušies nokārtojas. Vīrieši ar nūju stumjamās laivās met tīklus. Ciematos ir dubļu mājeles ar salmu jumtiem, un katrā atrodas no dubļu ķieģeļiem būvēta mošeja. Esam paņēmuši līdzi nedaudz pārtikas (pamatā tirgū ceptus kēksiņus) un dzeramo ūdeni divām dienām. Bijām cerējuši, ka pa ceļam ciematos nopirksim vēl vai vismaz dabūsim no ciema akas.
CĪŅA AR SLĀPĒM UN BADU
Tā bija diezgan naiva iedoma! Vietējie, protams, dzer duļķaini brūno Nigēras ūdeni, un akas viņiem nav, nemaz nerunājot par pudelēs pildītu ūdeni. Problēmas rodas pavisam drīz, jo mūsu vietējie līdzbraucēji arī vēlas dzert mūsu tīro ūdeni un ēst mūsu keksiņus. Ar tiem, protams, padalāmies, bet ūdens pašiem vajadzīgs, un nākas atteikt nemitīgiem lūgumiem pacienāt ar ūdeni. Tas nav īpaši patīkami, bet visus 20 cilvēkus tikpat padzirdīt nevaram.
Holandiete izsniedz vienu pudeli sievietei, kas zīda bērnu un sakās, ka visu dienu nav neko dzērusi. Nekavējoties viņu sāk raustīt vēl kādi desmit lūdzēji pēc pudeles ūdens. Ar visu taupīšanu mūsu tīrā ūdens krājumi izsīkst otrās dienas pēcpusdienā. Nākas iesmelt pudelē upes ūdeni, piepilināt astoņus pilienus attīrītāja, sakratīt, nogaidīt pusstundu un, aizžmiedzot acis, dzert, līdz riebīgā garša kļūst pavisam nepanesama. Kā īsti garšo upes ūdens, tā arī neuzzinu, jo attīrītāja dēļ ūdens ož un garšo pēc peldbaseina. Turpmāko triju dienu laikā to vien dzeram, bet laimīgā kārtā pat caureja nepiemetas.
Ar ēdienu situācija ir daudz sarežģītāka. Pirmajās vakariņās mums pieciem izsniedz lielu bļodu ar brūnganiem rīsiem un vienu apmēram piecus centimetrus garu zivs gabalu. Nezinu, vai rīsu aizdomīgi brūnās krāsas, Nigēras ūdens, zivs vai kā cita dēļ, bet ēdiena garša nav diez cik laba. To pašu bļodu ar ēdienu pasniedz arī no rīta brokastīs, tikai ar starp zobiem jūtamu smilšu piedevu un bez zivs.
Smiltis rīsos acīmredzot sabira iepriekšējā naktī. Jau vakarā sāka stipri zibeņot, un ap pusnakti laivinieks kļuva manāmi uztraukts un strauji piestāja krastā. Tas bija tieši laikā, pirms mūs pārņēma pilnīgi necaurredzama smilšu vētra. Lai arī mūsu bambusa nūju nojumei aizvilka priekšā brezentu, vienīgais glābiņš bija pārvilkt mums pāri līdzi paņemto telti. Diemžēl tā nelīdzēja pret lietu, kas uznāca pēc smilšu vētras, un visu atlikušo nakti nācās pavadīt izmirkušam līdz ādai.
NIGĒRAS ŪDENSZIRGI UN ANALFABĒTI
Tas pats ēdiens atkārtojas ik dienas brokastīs, pusdienās un vakariņās. Francūziete apvemjas jau otrās dienas pēcpusdienā un atlikušo dienas daļu guļ pavisam zaļa. Beļģis no jebkāda ēdiena atsakās trešajā dienā. Holandietes nervi neiztur, un viņa izplūst asarās ceturtās dienas rītā, kad mūs pārsēdina uz citu, daudz, daudz pilnāku laivu, kura kustas uz pusi lēnāk un kuras kapteinis neņemas apsolīt, ka šīs dienas vakarā mēs būsim galā. Manas skaļās pesimistiskās pārdomas par laivas izredzēm nenogrimt viņai acīmredzot nepalīdz (vēlāk Mopti uzzinām, ka diviem angļu ceļotājiem tiešām nepaveicās un viņu laiva ar fotoaparātiem un citām vērtīgām lietām nogrima).
Otrā laiva ir tik pilna ar rīsu maisiem, ka tās iegrime ir vismaz pusotra metra, bet virs ūdens paliek ne vairāk kā 20 centimetru laivas korpusa. Brīdī, kad sākas diezgan stiprs pretvējš un viļņi laiku pa laikam smeļas pāri bortam, kapteiņa vienīgā reakcija ir locīšanās laivas priekšā un skaļas lūgšanas... Es tikmēr ķeros pie daudz laicīgākas un efektīvākas padarīšanas — ūdens smelšanas no laivas dibena. Piektās dienas rītā, kad mums pasniedz vienkāršus baltus rīsus bez piegaršas, tas liekas ļoti gards ēdiens.
Par spīti grūtībām, no laivas var diezgan daudz ko redzēt — vietējo afrikāņu dzīvi, savvaļas nīlzirgus (šajā gadījumā drīzāk "nigērzirgus") un citus dzīvniekus dīvainos apstākļos. Piemēram, milzīgas govis līdz kaklam ūdenī, kas ganās niedrājos, vai ēzeļus, kas kā Jēzus upes vidū stāv līdz potītēm ūdenī uz nelielas zemūdens saliņas. Kādā ciemā, kur piestājam, kļūstam par izklaidi divu stundu garumā visiem ciema bērniem. Sākot ar fotografēšanu — afrikāņiem tiešām patīk bildēties un liekas ļoti smieklīgi ieraudzīt sevi ekrānā — un beidzot ar peldēšanu. Tas ir apbrīnojami, cik maz vietējo māk peldēt, visu mūžu dzīvodami upes krastā!
Kad vietējā veikalā nopērkam maisiņu ar riekstiem, ko izsniedzam vecākajai meitenei, lai visiem izdala, jautrais bērneļu pulciņš pārvēršas mežoņu barā — cīnoties par savu tiesu, visi salec lielā kaudzē, sadriskā maisu un lielāko daļu izber zemē. Kad beidzot esam tikuši atpakaļ laivā, sīkie ir saskrējuši upē, šļakstās un dzied. Te pēkšņi kā pēc šāviena visi metas ārā un aizskrien gar krastu uz ciemu. No sākuma nesaprotam, kas notiek, bet tad no ciema vīrieši iznes trako, kas spārdās un kliedz. Tā arī netiekam gudri, ko viņi ar to grib iesākt un uz kurieni aizstiept, bet bērniem un pārējiem ciemata iedzīvotājiem tas acīmredzami ir interesantāk par kaut kādiem tubabiem (baltie cilvēki — vietējā valodā).
Interesanti novērot, kā Hannika (holandiete) citiem pasažieriem — 19 gadu veciem puišiem ar sarkani lakotiem nagiem, rokas pulksteni bez rādītājiem un trim aiz T krekla apkakles aizspraustām pildspalvām — mācīja skaitīt un rakstīt līdz desmit. 81% Mali un 87% Burkinafaso pieaugušo ir analfabēti. Mums ar Arjenu visa brauciena laikā ne no ēdiena, ne no piedzīvojumiem slikti nekļūst, un laikam vienīgie no eiropiešiem nenožēlojam, ka esam iekāpuši tajā laivā. Taču pārāk daudz ieēst tiešām nevaram, un, nonākot galā, mūs tomēr pārņem atvieglojuma sajūta.
200 KILOMETRU 12 STUNDĀS
Apskatījuši pāris miestu ar interesantu arhitektūru un mošejām Mali, diezgan drīz nolemjam doties tālāk uz Burkinafaso. Braucam gan ar stopiem, gan pārmaiņus ar vistām nokrautiem busiņiem. Pievakarē netālu no robežas nopērkam biļeti līdz 200 kilometru attālajai Bobodjulaso. Domājam tur ierasties ļoti vēlu vakarā vai naktī un gulēt viesnīcā jau otrpus robežai. Diemžēl tas izrādās 12 stundu ceļojums.
Vispirms šoferis nedaudz "kļūdās" atiešanas laikā — izbrauc nevis pēc solītajām 30 minūtēm, bet gan divarpus stundām. Beidzot braucam. Taču pēc pusstundas brauciena apstājamies, un tiek noslāpēts motors. Tas nav uz labu, jo motoru te noslāpē tikai tad, ja ir jāstāv ļoti ilgi. Ja ir tikai jāpaēd, to atstāj rūcot, jo, vai pēc tam atkal pielaidīs, nevar zināt.
Problēma, izrādās, ir policijas postenis, kur nelaiž cauri mašīnas bez gaismām. Diezgan saprātīga prasība nakts vidū. Šoferim rodas spīdoša ideja: mēs, bagātie tubabi, samaksāsim kukuli. Protams, atsakāmies. Nākas vien pašam ķīlēt un ar kaut kādiem kartoniņiem stiķēt kopā lukturus. Kad beidzot lieta darīta, nokļūstam pierobežas ciemā, kur mūs pārsēdina citā busiņā un saka, lai neuztraucamies, varam gulēt tepat un rīt no rīta sešos turpināsim ceļu.
Šī tiešām ir nepatīkama un mokoša nakts, un malārijas odi to padara vēl nepatīkamāku. No rīta, kad auto vēl bez pasažieriem tiek sastumtas kādas 30 sasietas kazas, ceļu patiešām turpinām. Nav vēl pusdienlaiks, kad tomēr ierodamies galapunktā! Vēlāk vakarā diagnosticētā malārija šķiet loģisks rezultāts Mali grūtībām.
Turpinājums sekos.