Soli solī laucinieks un pilsētnieks
Kas ir abra?
Rakstniece Ingmāra Balode dzimusi un dzīvojusi Bauskā. Viņas vārdu ar Rīgu saista pēdējā dzejoļu krājuma dēļ. Ingmāra gan teic, ka nejūtas kā rīdziniece. Par pilsētniekam raksturīgo viņa uzskata fragmentārismu un nosacītību, tiekšanos uz lielākām pilsētām — daudziem rīdziniekiem Rīgā ir par šauru. Turpretī lauciniekus raksturojot sirsnība, nedrošība, stabilas pamatvērtības. "Daži pilsētnieki nezina, kas ir abra — ko tādu pajautājot, no viņiem var izvilināt smaidu." Par galveno rādītāju, ka cilvēks kļuvis par pilsētnieku, Ingmāra uzskata to, ka viņš nevēlas dzīvot citur un jūtas labi. Tam piekrīt
Ivars, kurš Rīgā dzīvo 40 gadu: "Kad vairs nekas netraucē un pilsētas gaiss šķiet elpojams." Ivars nevar iedomāties pilsētnieku, kurš "iefano par trubu un vadu ainavām, no sirds klausās industriālo noizu". Sandija, kura dzimusi Rīgā un dzīvo tajā 26 gadus, uzskata — laucinieks pārtapis pilsētniekā, kad sestdienās vairs negrib braukt uz mājām, bet "ietusēt Rīgā. Audzināt bērnus pilsētas dzīvoklī jeb "uz bruģa" ir pieņemami". Par apburzīšanos Rīgā liecinot arī tas, ka cilvēks kļūst pašpietiekamāks, stresaināks, taču sirsnību nezaudē. Juglas iedzīvotāja un rakstniece Agnese Krivade uzskata, ka laucinieks par pilsētnieku kļūst, kad "beidz kompleksoties un neslēpj, kur dzimis. Tāds, kurš nepriecājas, ka noturēts par pilsētnieku".
Konsekvents ir Alvis, kurš dzimis Latgalē, taču Rīgā nodzīvojis tikpat daudz gadu: "Laucinieks par pilsētnieku kļūst tikai nākamajā paaudzē."
Paciest kairinājumu
Sociologs Tālis Tisenkopfs uzskata, ka pilsētnieks un laucinieks nav definējams, jo kļuvis par abstraktu kategoriju. Nav tie laiki, kad zemnieki dzīvoja uz zemēm. "Identitātes mainās krustu šķērsu. Vai cilvēku, kurš visu dzīvi pavadījis Pļavniekos, var dēvēt par pilsētnieku?" Visi patērējam tās pašas ziņas un pārtikas produktus. Valoda, izskats, sadzīve, dzīvesveids ir diskutējamas pazīmes.
Viesturs Celmiņš, kurš Ņujorkā studējis pilsētsocioloģiju, norāda, ka lielpilsētu raksturo anonimitāte, kas nepiemīt mazpilsētu iedzīvotājiem. "Redzot uz ielas pakritušu cilvēku, viņi pieies piecelt, jo zina, ka tas ir Guntis, kurš strādā tur un tur. Tokijā tas nenotiks, jo cilvēki iemācījušies redzēt citādi — pamana to, kas nepieciešams. Ignorē nevajadzīgo." Par pilsētnieku varot dēvēt to, kurš kļuvis bezkaislīgs — neievēro trokšņus, neskatās acīs, ignorē vizuālo piesārņojumu: kairinošās reklāmas, kas maksimāli cenšas piesaistīt uzmanību un izķeksēt no patērētāja naudu. Tā kā lielpilsētās cilvēkus vairs ne ar ko nevar pārsteigt, tās iedzīvotāji mēdz ģērbties košāk, krāso matus, valkā lakādas kurpes. Mazpilsētā tas nav īsti vajadzīgs, jo ievēro tāpat. Vācietis Georgs Zimmels, kurš pētījis lielpilsētas un to garīgo dzīvi, apgalvojis, ka, iebraucot no laukiem pilsētā, ķermeņa dzīve kļūst par intelektuālo dzīvi. Lai iemācītos pilsētas dzīvi, vajadzīgi gadu desmiti. Kur iet, neiet, kā novērst uzmanību, kā neievērot nevajadzīgo, kur naktī veikals vaļā. "Soli pa solim, gluži kā ar dejošanu. Kad cilvēks sajūt pilsētas ritmu un ir apmierināts ar dzīvi, sāk kļūt par pilsētnieku.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.