Kartupeļēdāji ieskrāpē apziņu gana tieši, lai ne pārāk omulīgā vilkšanās pa tumsu gar Centrāltirgus zivju paviljonu uz Dirty Deal Teatro Spīķeros nebūtu bijusi veltīga. Bet ne jau par omulību ir neatkarīgā teātra Dirty Deal Teatro piecus gadus ilgais pastāvēšanas stāsts. Arī jaunās režisores Kristīnes Vītolas – līdz šim pazīstama kā kostīmu māksliniece – pēc Agneses Rutkēvičas 2011.gadā rakstītās dokumentālās lugas Ūdenspistole iestudējums Kartupeļēdāji neglauda nevienam pa spalvai. Tā ir latviešu pašapziņai neglaimojoša skice par to, kas notiek kādās Vidzemes mājās – Celms. Darbības laiks – mūsdienas. Tās nav mājas, kurās varētu sagatavot sižetu rubrikai Latvija var!. Drīzāk te būtu pamats iegriezties Degpunktā brigādei. Bet ne Agnese Rutkēviča, ne Kristīne Vītola nešausmina un nemoralizē. Arī netīksminās un neizgaršo, kā to mēdz darīt krievu dramaturgi. Šīs īpašības jaunās paaudzes teatrāļiem nav raksturīgas gandrīz nemaz. Īpašība gan ar plusa, gan mīnusa zīmi. Jo reizēm, arī šoreiz, rodas vēlēšanās, lai intonatīvais irdenums, relatīvisms tomēr būtu asāk konstruēts, vienu stāstu tomēr izvēloties kā galveno – vai centrā būs cilvēka dabas "smalkās kaites" ar 75 gadus veco Ņinu, kura samīlējusies 25 gadus vecajā strādniekā Andī, vai pašu pieķēzītā Latvijas viensēta, vai "Īrijas lieta". Agneses Rutkēvičas luga ir novatoriska un gudri laikmetīga ar to, ka iet laikam pa priekšu un runā nevis par tūkstošiem, kas brauc projām, bet par cilvēku Valdi, kurš atbrauc atpakaļ, un par to, ko viņš ierauga savā sētā un mātes gultā.
Tikmēr putni dzied kā traki (veiksmīga skaņu partitūra) un pilnībā rada sāpīgu sajūtu par neslauktām govīm un neuzbūvētiem ekociematiem (no Īrijas pārbraukušā Valda sapnis) Purvīša darbu daiļuma Latvijas ārēs.
Iedvesmas avoti
Režisori iedvesmojusi Vinsenta van Goga glezna Kartupeļu ēdāji (1885) no gleznotāja agrīnā perioda, kurā vēl nav ne vēsts no impresionistu viegluma un Arlas saules. Šis kultūrcitāts vien jau raisa simpātijas pret Kartupeļēdājiem, jo interese par pagātnes vērtībām šolaik nebūt nav kaut kas pašsaprotams.
Izrāde iesākas kā dzīva glezna. Aktieri sēž ap galdu līdzīgi kā van Goga gleznā. Tikai sodrēju vietā dažiem sejas notrieptas, šķiet, ar Latvijas mālu. Tā nav Straumēnu saime, bet ilgi dzērusi kompānija, kurā viena "dāma" duras ar pieri galdā – labas iespējas Laumai Balodei izmantot savu trenēto plastiku. Priekšplānā nokvēpušā alumīnija grāpī visu izrādes laiku vārās kartupeļi.
Reizēm lugas/izrādes intonācija nedaudz atgādina īru dramaturga Mārtina Makdonas zilimelno karātavu humoru, bet nav nekādu šaubu, ka tas ir latviešu autores darbs, jo pārāk daudz tomēr ir specifisku, pazīstami latvisku reāliju.
Izrādes centrs ir Artusa Kaimiņa Valdis, kurš pārliecinoši nospēlē, kas varēja notikt pēc… Kolka Cool (ja atminamies Artusa Kaimiņa varoni Jura Poškus režisētajā filmā). Viņš ir atbraucis ar pilnu čemodānu nejēdzīgu suvenīru – īru cepuri, zobbirstēm veselam gadam un mīkstajām spēļu govīm. Uz mātes izbrīnu, ko ar to iesākt, Valdis attrauc – noliks pie gultas, smuki… Šajā čemodāna kravāšanas ainā iezogas kaut kas tiešām smeldzīgs. Dēls, kurš mātei māca skaistumu un tikumu, un nevis otrādi. Dēls, kurš vienmēr slāpst mammas mīlestības, bet kuru neviens neredz, jo māte nošļukušās kokvilnas zeķbiksēs jūtas kā vietējā Marlēna Dītriha (fascinējošs, biedējoši traģikomisks Guntas Virkavas aktierdarbs), vērsta uz "publiku" – uz kaimiņmājām, kurās dzīvo Andis (Artis Drozdovs).
Fiziskums un atsvešinājums
Jāpiebilst, ka Artusa Kaimiņa nervozā psihofizika ļauj zibenīgi pārslēgties no melodramatiskām izjūtām uz atsvešinājumu, šādas sinkopes ir raksturīgas visai izrādes estētikai. Izrādē ir daudz fiziskuma – arī kautiņi. Valdis, jaunu sapņu spārnots, piecus gadus nedzēris, gluži kā Jānis no Aijas berž ar slotu piedraņķēto grīdu. Līdzās tam – nosacītība, piemēram, no kartona izgriezti mazuļi, kas "rotaļājas ar nažiem un drāž pagales". Arī "tauta" – Kristiana Kareļina (Augusts) un Ulda Norenberga (Kārlis) dzērājkaimiņi, kuru tēlos režisore, arī kostīmu māksliniece un scenogrāfe, šķiet sakrustojusi Mērnieku laiku un Tima Bērtona pasaules noskaņas.
Tu nečakarēsi manu dzīvi! Ne tava māte, ne tu! – finālā nebalsī brēc mīlnieks – točkas biznesmenis Andis. Nečakarēt pašam savu dzīvi nevienam, izņemot pāraugušo Valdi, te nevienam nenāk prātā. Īru rotaļu pistole un īstā pavērsta viena pret otru. Tā arī paliek gaisā kā jautājuma zīme. Sastingusi gaisā paliek arī Valda ar glāzīti paceltā roka. Šaujiet abi reizē – ķērc māte. Viņa taču zina, ka tā ir rotaļu pistole un kāds būtu iznākums. Vai nav par dārgu maksāt ar dēlu par jaunu brūtgānu mazdēla vecumā?
Kartupeļēdājus var pieskaitīt šā brīža spēcīgajiem sieviešu kaisles stāstiem. Tiesa, ar spēcīgiem sociālkritiskiem akcentiem. Te neviens nerunā par to, ka vajadzētu mazināt plaisu starp sabiedrības slāņiem un paaugstināt minimālo algu. Tomēr tas ir sadzirdams. Vēl skaļāk ir sadzirdams tas, ka radošā grupa arī nezina, ko iesākt ar šādām Celmu mājām. To nezina arī Armanda Berģa labais policists Mārītis. Tāds lāga. Vienmēr un visur.
Kartupeļēdāji
www.dirtydeal.lv. Tuvākās izrādes 14., 19.III plkst. 19. Maskavas iela 12, k-2