Lai nu kam, bet dzejnieku un mākslinieku apvienībai Orbīta pievienotā norāde "multimediju" ir simtprocentīgi atbilstoša. Viss, ko viņi dara, iznāk daudzpusīgs, daudzveidīgs, vienlaikus daudzas maņas darbinošs – kā kustīgs mehānisms, kurā viss saslēgts kopā. Turklāt tāpat darbojas arī kolektīvais autors, idejas ģenerē četri prāti kopā – Semjons Haņins, Artūrs Punte, Vladimirs Svetlovs un Sergejs Timofejevs. Kad 1999. gadā dibinātā apvienība bija pārkāpusi 15 gadu kopdarba slieksni un šis bezprecedenta gadījums Latvijas mākslā paģērēja apkopojošu izdevumu Neputna sērijā Studijas bibliotēka, mēs kopā ar literatūras un komunikācijas pētnieci Ilvu Skulti ilgi lauzījām galvu, kā izstāstīt Orbītas stāstu. Sapratām, ka tradicionāla lineāra pieeja nekādi nav iespējama – tā apturētu, saplacinātu virmojošo plūsmu, neatbilstu principam, ko grupa ievēro jau kopš pirmsākumiem, – multimodalitātei, ļaujot vēstījumu atklāt ar dažādiem izteiksmes līdzekļiem vienlaikus.
Kaut kas neierasts
Šogad Orbītai aprit 25 gadi. Vasarā šo cienījamo faktu apliecināja retrospektīvs ieskats apvienības darbībā mākslas centrā Zuzeum, bet nu Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā orbītieši pierāda, ka viņu radošās sadarbības potenciāls ne tuvu nav izsmelts. Izstādē Skatuves darbi vērojams, kā grupas 25 gadu laikā atrastā un izkoptā valoda pakāpusies jaunā līmenī vai, precīzāk sakot, eleganti nokāpusi bēdu lejā pie kādas diezgan konkrētas problēmas – reģionu sociālekonomiskā panīkuma.
Kā jau varēja gaidīt, lielo pazemes telpu piepilda skaņu un attēlu simbioze, kas šoreiz rodas no septiņiem avotiem. Tie ir video, ar kuru palīdzību uz Rīgu teleportētas Valmieras apkārtnes mazpilsētu un ciemu kultūras namu skatuves. Uz aizkustinoši tradicionālajām, ar priekškariem un kāpnītēm aprīkotajām skatuvēm redzams kaut kas neierasts. Skatuves uzvedumu vietā notiek skatuves darbi burtiskā nozīmē – koku šķeldošana, mēbeļu tīrīšana, matu griešana, suņu apmācība, arī relaksējoša vingrošana un citas nodarbes, ko sludinājumos piedāvā mazā biznesa pārstāvji Valmieras novadā. Savukārt paši mākslinieki zilos ķitelīšos, darba procesam sākoties un noslēdzoties, ienāk kadrā, tēlojot cītīgus skatuves strādniekus. Šāds greizs īstenības atspoguļojums video cilpās un neizolētu skaņu pašorganizējošā jūklī ļauj autoriem risināt vairākas tēmas vienlaikus, bet vēl vairāk un daudzveidīgāk – atbalsoties apmeklētāju individuālajā pieredzē.
Absurda teātris
Pret savu darbu izturēdamies ne vien kā konceptuāli poētiski estēti, bet arī intelektuāli atbildīgi, izstādes bukletā mākslinieki definējuši trīs svarīgākos virzienus, ko šoreiz vēlējušies akcentēt. Pirmais ir mazāk apdzīvoto teritoriju kultūras namu un kultūras centru izdzīvošanas jautājums, otrs – mūsu laika pieprasītās profesijas, trešais – mākslas robežu jautājums.
Reģionu iztukšošanās nozīmē ne tikai lauku skolu, pastu, bibliotēku slēgšanu citu pēc citas, bet arī gadsimtiem izkopta dzīvesveida, veselas kultūras zaudēšanu. Tas šķietami ir neapturams process, jo politika visu cenšas ievirzīt tikai materiālā gultnē, vērtību skalu veidot no tīri ekonomiska skatpunkta, nerēķinoties, ka zudība ir abpusēji griezīga vai pat iznīcinoša. Orbīta šo pieeju kāpina, izvedot tieši uz skatuves praktiskās pakalpojumu sfēras darbības, līdzīgi kā rīkojas absurda teātris. Arī dokumentālā teātra arvien augošo aktualitāti un atbilstību laika garam gribas iezīmēt kā būtisku paralēli izstādes koncepcijā. Darba sludinājumi nereti ir kļuvuši par melnā humora dramaturģijas tēmu, tomēr Skatuves darbos ir tikai samainīti vietām mākslinieciskie un fiziskie "pakalpojumi", nevainīgi, bez kāda sentimenta, tomēr ar jūtamu cilvēkmīlestību izcelti un ierāmēti vienkāršie, lauku un mazpilsētu ļaudīm normālā sadzīvē nepieciešamie darbi un to darītāji.
Spēle ar lomu maiņu nevilšus pārtop mākslas zinātnei interesantā eksperimentā, proti, ļauj uzskatāmi kā lauka pētījumā spriest, kur būtu velkamas mākslas robežas, kādā mērā tradicionālais ierāmējums spēj pārvērst jebkuru darbību uz skatuves par mākslas darbu vai izteikumu kultūras laukā. No mākslas teorijas viedokļa izstāde eksperiments īpaši noder aksioloģisku un hierarhisku neskaidrību risināšanā, kur attiecībā uz laikmetīgo mākslu likumi sen vairs netiek akmenī cirsti. Būtiski arī, ka viena skatuve ir brīva, turklāt trīsdimensionāla, īsta, nevis projicēta uz aizkara. Tā aicina nākt un padarboties ikvienu jebkurai nozarei un profesijai piederīgu izstādes apmeklētāju.
ORBĪTA
Izstāde Skatuves darbi
Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā līdz 29.XII