Es bez mazākās ironijas varu tikai apbrīnot Raimonda Paula darba spējas — strādāt Saeimā, pamazām ķibināt kārtējo Jauno vilni, noorganizēt iespaidīgu Dziesmu/deju svētku koncertu Veltījums tautasdziesmai (tam būs atkārtojums Dzintaru estrādē, 14.VII), kura saturu veidoja 31 galvenokārt jaunradītu tautasdziesmu apdares visdažādākajiem mūziķiem (no Latvijas labākajiem džezmeņiem un tautā mīlētiem estrādes solistiem līdz operas balsīm un ekscentriskiem ansambļiem jeb muzikālajām vienībām, kā stilīgajiem «čellu dīrātājiem» Melo M vai Gunāriņa Gospeļu korim, pa vidam iestarpinot pat tādas burvīgas dīvainības kā Riharda Zaļupes marimbai sacerēto Jandālu...)
Taču — pats galvenais! — Pauls pats bija sacerējis/apdarinājis daudzus koncertā skanējušos darbus, arī vakara divus emocionāli kulminatīvākos skaņdarbus: Maestro un Ances Krauzes Sasala jūriņa, bet jo sevišķi Paula un Intara Busuļa divas karavīru dziesmas — tie bija ļoti jaudīgi šedevri! Apkārt kalnu gāju Busuļa izdziedātā tautudēla nāve karā — ar vienu elpas nopūtu — oi, skudriņas vēl tagad skrien...
Patiesībā jau šādi šķietami par «popmūziku» zākāti koncerti, kurā tiek pārmesta parazitēšana uz tautas dziesmu melodiskuma un «tautiskuma» rēķina, pierāda tikai senzināmo: ja darbs (apdare) ir veikts augstā profesionālā mākslinieciskā līmenī un ja vēl izdodas piešaut kādu talanta oriģinalitātes dzirksti, tad jebkādi pārmetumi likvidējas paši no sevis.
Visuzskatāmākie piemēri, kā «vienkārši dziesma» kļūst par «tautas dziesmu» nav tālu jāmeklē — var līdz nemaņai brēkt, ka Renāra Kaupera dziedāšana neštimmē ar grandiozo kopkori, bet pietiek paklausīties, ka šo vokāli nepretenciozo, tomēr melodiski tīro «šlāgerīti» naktīs koristi dzied tramvajos un kopmītnēs, lai mute būtu ciet. Līdzīgi ir ar Paula diviem, manuprāt, lielkorim domātiem «vienkāršo melodiju» šedevriem — Manai pilsētai un Manai Dzimtenei. Es ceru, ka šīs īstās tautas dziesmas dzirdēsim vismaz Noslēguma koncertā. Un, ja kas, Pauls tajās jau padomju laikos iztika bez Ļeņina piesaukšanas (ja jau meklējam analoģijas ar citiem elku kārtā celtiem popmūzikas komponistiem).
Bet Kongresu namā/pilī, ko tā vien gribas saukt par kultūras šķūni, bez Paula improvizatora talanta pierādījumiem, spilgti fontanēja vesela plejāde mūsu komponistu. Kā pirmo gribu slavēt Emīlu Zilbertu, kura draivīgās, enerģiskās un dramatiskās apdares Div’upītes un Kad Ūsiņš jāj lieku reizi aprādīja čellu trio Melo M varēšanu gan tradicionālajā muzicēšanā, gan dullošanos Apokaliptica stilā. Tāpat lieliskas apdares demonstrēja Raimonds Macats (Tumša nakte, Skaisti dziedi lakstīgala, arī Lielais Jānis) un Uģis Prauliņš (tieši viņa Es gulu, gulu atklāja kvinteta Pieci pilsētā kā brīnišķīgāko Maranas «smalkās stilizēšanas» tradīciju turpinātājus). Un Andris Altmanis, kura Mazs bij tēva novadiņis kā virtuozu interpretu atklāja Denisu Paškēviču (kopā ar DJ Monsta plašu skreča fonu).
Teicams, vokāli drošs bija Busuļa un Zanes Pērkones duets Nedod, Dievs, vītolam (Paula apdare), kas iznīcina kašķi starp «autentiskās tautas dziesmu dziedāšanas» (tipa Iļģi un viss, kas iet zem Reiznieces, Muktupāvela vai Staltu markas) un «tautiskās popmūzikas» dziesminiekiem, padarot šo strīdu smieklīgu. Jo autentiķi tieši tāpat interpretē un nodarbojas ar jaunradi, kā jebkurš komponists — tās vēsturiskās «autentiskās» tautas dziesmas taču nav nekur fiksētas notīs, — par šo faktu kaut kā aizmirst. Turklāt Veltījumā tautasdziesmai nebija ne smakas no «šlāgerisma». Ziņģu gars, jā, kāpēc ne? Tas ir tikpat iederīgs tautas dziesmas variants, kā gospelizētais G.G.Choir šarmantais Caur sidraba birzi gāju (ar visu to komisko gajūūū...)
Protams, var vaicāt — kādēļ Raimonds Pauls koncertam piesaistīja tieši šos komponistus un mūziķus (pie jau nosauktiem — arī Juri Kulakovu, Māri Briežkalnu, Kasparu Lāci, Uldi Marhilēviču, Andri Ērgli, Ilonu Bageli, Lindu Lī...), bet nepasūtināja apdares, teiksim, Mārtiņam Braunam, Valtam Pūcem vai Imantam Kalniņam...
Atbilde ir tikai viena — Raimonda Paula sastādītais 31 (!) skaņdarba virknējums, ne mirkli nekļūdams ausīm apgrūtinošs (ja nu vienīgi Gunta Skrastiņa lasītās Imanta Ziedoņa dzejas varēja būt mazāk), lieliski pierādīja, ka arī šāda komanda spēj radīt saviļņojošu, izlīdzsvarotu un vienkārši foršu koncertvakaru. Un pat ar vismaz pieciem briljantiem (2 Paula, pa vienam no Zilberta, Zaļupes, Macata).
Tā ka Paula izvēlei — lielais RECPECT! Kā Lūsiņa teiktu — tīra manta. Mana piebilde — visgrūtākajā — šķietamajā nacionālā kiča žanrā.