Dzejnieki zina, ka pie gultas jātur lapa un rakstāmais, jo brīdi pirms pamošanās var sanākt iziet cauri nez kādiem kopīgo ideju glabāšanas kambariem un tad zelta vērtē ir spēja aši pierakstīt domu, kas tev tur uzsmaidījusi. Arī mākslinieki stāsta, ka idejas vislabāk ķeras pusnomodā un tēlus pirmoreiz var ieraudzīt tieši ar aizvērtām acīm. Jautājums par vizuālo uztveri ir bezgala aizraujoša tēma saistībā ar psiholoģijas, neiroloģijas, socioloģijas eksperimentiem un pētījumiem, par ko diemžēl zinām ļoti maz. Tāpēc jāizmanto iespēja paskatīties, kas notiek otrpus gleznotāja acīm: Paula Zariņa-Zēmane jaunāko darbu sēriju veltījusi mākslas darba impulsa vizualizācijai.
Krāsas pārvēršas emocijās
Jaunajā, sparīgajā, uz Baltijas jauno mākslinieku sadarbību vērstajā Rīgas galerijā Asni ir aplūkojama izstāde Acis atvērtas, aizvērtas. Tajā izstādītas dažas noslēpumainas gleznas un rotaļīgi keramikas objekti, kuru autore Paula Zariņa-Zēmane jau daudzkārt apliecinājusi maģisko spēju krāsas pārvērst emocijās. Kopš studiju laika Latvijas Mākslas akadēmijā jau vairāk nekā desmit gadu viņa konsekventi izkopj plaša žesta glezniecību, kurā izlēmīgi sadala plakni kontrastējošos krāslaukumos, vienlaikus operējot ar smalkām krāsu niansēm un bagātu noskaņu gammu. Šīs noskaņas mēdz būt gan minorīgas, gan mažorīgas, tomēr gleznojums vienmēr ir gaismas caurausts, tāpēc šķiet izteikti pozitīvi uzlādēts.
Tas, ko varam vērot izstādē Acis atvērtas, aizvērtas, ir likumsakarīgs mākslinieces līdzšinējās daiļrades turpinājums. Ap 2013. gadu viņa kļuva pazīstama kā nosacītu ainavu gleznotāja – ar "nosacītu" domājot augstu abstrakcijas pakāpi un personisku interpretāciju –, pati viņa savas gleznas dēvēja par "ainavu ilūzijām". 2018. gadā Paula Zariņa-Zēmane sarīkoja izstādi, kurā gandrīz pārkāpa tīra abstrakcionisma robežu, savukārt 2021. gadā bija atradusi veidu, kā apvienot abstrakto un tēlaino, radot fantāziju rosinošas ainas, kurās dabiskā atpazīšanas tieksme skatītājam ļāva pēc sirds patikas ieraudzīt kā ainaviskus, tā biomorfus motīvus. Kopš 2023. gada personālizstādes Tartu Mākslas namā nav pārsteigums, ka gleznās risinātie jautājumi pieprasījuši papildu materialitāti un plaknes mākslai pievienojusies telpiskā keramika.
Tas ir brīnums
Īpaša interese par materialitāti, vielas enerģiju ir jauna šķautne, ko gribas akcentēt šajā izstādē. Ekspozīcija ir konsekventi balstīta kontrasta principā: to veido plāni mierīgas tonalitātes krāsu klājumi uz audekla taisnstūriem un bliezīgi skaļi krāsu orķestri uz lieliem saplākšņa ovāliem. Klusajos audeklos panākts viegls virmojums, kādu pazīstam dabā, piemēram, raugoties ūdenī vai gaisā, aiz kura nojaušams kāda tuvums. Savukārt skaļie ovāli ir tik blīvi piepildīti ar košumu – sedzošu un lazējošu krāsu mutuļiem –, ka rada fiziski tveramas materialitātes un telpiskuma sajūtu un ļauj noticēt, ka ir īsti starppasauļu portāli. Spīdīgo portālu iedarbību turpina līdzās novietotie vizuļojoši glazētās keramikas "spociņi". Šī vēlme pretoties vispārējai ikdienas virtualizācijai, izbaudot dažādu virsmu faktūras un ļaujot plūst materiāla enerģijai, Paulas Zariņas-Zēmanes pieeju liek nepārprotami saistīt ar jaunā materiālisma paradigmu.
Otrs jaunums ir saistīts ar pieteikto tēmu – mākslas darba impulsa vizualizāciju, vēlmi parādīt bezapziņas tēlu izskatu. Tas darīts rotaļīgā, bērnu modināšanas un midzināšanas spēlēm līdzīgā veidā, izmantojot acs metaforu, turklāt ne tikai izstādes nosaukumā vien ietverot asociācijas ar tādām latviešu kultūras parādībām kā NSRD Dr. Enesera binokulāro deju kursi vai Iļģu dziesma ar Raiņa vārdiem Acis veras, aizveras. Interesantākais sākas brīdī, kad skatītājs pamana, ka gleznas viņu vēro, ka it visām gleznām ir acis, bet keramikas "spociņi" varbūt patiesībā ir galdauti, zem kuriem paslēpušies bērni vai citas radības mūs izspiego.
Šajā brīdī pieslēdzas transcendentāla sajūta par saskarsmi ar svešu pasauli. Man radās aizdomas, ka gleznās redzamais laikam nemaz nav tas, ko autore tur attēlojusi, ka katrs tur spoguļo savu vizuālo pieredzi. Piemēram, mana apziņa no gleznu virsmām vienu pēc otras sāka vilkt asociācijas ar mākslas vēstures tēliem, skatieniem, kā arī atpazīt atblāzmas no nesenām kaut kur redzētu attēlu kompozīcijām, kuras diezin vai būtu pazīstamas māksliniecei. Tomēr tās tur ir, nepārprotami ir. Lai arī kāds teiks, ka spēj racionāli izskaidrot šo uztveres mehānismu, es palieku pie apgalvojuma, ka tas ir brīnums. Labas XXI gadsimta glezniecības brīnums, kas rodas, apvienojot Kandinska pieprasīto glezniecības medija spirituālo un gadsimtiem attīstīto krāsas un žesta vieliskuma potenciālu.
Paula Zariņa-Zēmane
Izstāde Acis atvērtas, aizvērtas
Galerijā Asni līdz 11.I