Svētdien, 30. novembrī, Hanzas peronā notiks koncerts Chamber of Circuits, kurā satiksies divi sintezatoru kamerorķestri – tie pārstāvēs divu spilgtu Baltijas elektroniskās mūzikas komponistu veikumu. Programmas centrā ir latviešu komponistes Annas Fišeres jaundarba Noesis pirmatskaņojums astoņiem izpildītājiem un piecpadsmit sintezatoriem, tajā piedalīsies gan akadēmiskās, gan eksperimentālās un elektroniskās mūzikas pārstāvji. Savukārt Igaunijas Elektroniskās mūzikas savienības ansambļa (EMA) sniegumā pirmo reizi koncertizpildījumā Latvijā būs dzirdami Igaunijas elektroniskās mūzikas leģendas Svena Grīnberga darbi.
Anna Fišere, kura savulaik, stājoties Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (JVLMA), nevarēja lepoties ar pamatīgām zināšanām mūzikas teorijā, toties fascinēja ar talantu un radošu izdomu, šodien ir viena no interesantākajām savas paaudzes latviešu komponistēm. Viņa izceļas ar īpašu interesi par skaņas iespējām un šo iespēju paplašināšanu. Annas Fišeres līdzšinējais radošais devums aptver plašu žanru loku – instrumentālo un vokālo kamermūziku, darbus korim, elektroakustisko mūziku, skaņu instalācijas un operu. Īpašu uzmanību piesaistījusi Koku opera. Vējgāzes, kas tapusi, iedvesmojoties no zinātniskiem pētījumiem par augu neirofizioloģiju un mežu ekoloģiju. Koku operas pirmizrāde notika 2019. gadā vecaudzes mežā Hirinsalmi Somijā.
Annas Fišeres Koku operas pirmizrāde notika 2019. gadā vecaudzes mežā Hirinsalmi Somijā. Libreta autors ir Andris Kalnozols. Meža skatuves projekta autori ir birojs Mailītis Arhitekti (Austris Mailītis un Roberta Fišere), kā arī mākslinieks Andris Eglītis. Iestudējumu veidojis diriģents Artūrs Gailis un režisors Matīss Budovskis. Foto – Janne Korko
Par Valsts akadēmiskā kora Latvija Starptautiskajam Garīgās mūzikas festivālam sacerēto Sibillas dziesmu/Carmen Sibyllae (2021) simfoniskajam orķestrim un jauktajam korim ar Vergilija ceturtās eklogas tekstu Anna Fišere tika nominēta Lielajai mūzikas balvai kategorijā Gada komponists. Gadu vēlāk ar Lielo mūzikas balvu kategorijā Gada uzvedums tika novērtēta viņas opera Vēsā (2022) septiņām balsīm, diviem perkusionistiem, ragu arfai un elektronikai. Vēsā tapa pēc mākslinieces Katrīnas Neiburgas un Valmieras Vasaras teātra festivāla pasūtījuma sadarbībā ar Latvijas Radio kori un piedzīvoja pirmizrādi Valmieras Kurtuvē.
Annas Fišeres skaņdarbs Mundus invisibilis uzvarējis Ņujorkas stīgu kvarteta Quartet 121 izsludinātajā starptautiskajā stīgu kvarteta jaundarbu konkursā 2021. gadā. Savukārt šā gada Spēlmaņu nakts balvai tika izvirzīta komponistes mūzika Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādei Lēdija Makbeta. Anna Fišere jau ir sākusi komponēt savu trešo operu, ko plānots iestudēt Latvijas Nacionālās operas 2027./2028. gada sezonā, un nu viņa jokojoties var teikt: "Pirmā opera bija mežā, otrā – kurtuvē, un beidzot esmu nopelnījusi uzvedumu Operā."
Annas Fišeres radošā vizītkarte ir viņas īpašā pētnieciskā interese par skaņu. Pievēršot uzmanību skaņas vissmalkākajām īpašībām, viņa uztver to kā dzīvu organismu, kam jau pašam par sevi piemīt muzikāla forma. Pētot katra instrumenta tembrālās, fakturālās un tehniskās iespējas, Anna Fišere komponējot cieši sadarbojas ar mūziķiem. Tā bijis arī darba Noesis komponēšanas procesā, tas tiks pirmatskaņots 30. novembrī Hanzas peronā.
Noesis ideja ir balstīta Platona koncepcijā par augstāko izziņas formu kā tiešu, intuitīvu patiesības uztveri. Tā ir ambicioza kompozīcija astoņiem izpildītājiem un piecpadsmit sintezatoriem, un tā tiecas izaicināt pieņēmumu par akadēmisko un elektronisko mūziku kā divām nošķirti eksistējošām radošas izpausmes telpām. Savienojot laikmetīgās kompozīcijas tehnikas, kamerorķestra muzicēšanas modeli un elektroniskos instrumentus, autore opusā Noesis mēģina mūzikā atspoguļot mijiedarbību starp cilvēka intuīciju un mašīnas algoritmisko precizitāti.
Anna Fišere atklāj, ka sadarbībā ar Latvijas elektronisko instrumentu ražotāju Erica Synths skaņdarbā Noesis tiek izmantots iespaidīgs un daudzveidīgs instrumentu klāsts: tiek kombinēti digitālie, modulārie un analogie sintezatori, kas tapuši, sākot no pagājušā gadsimta 70. gadiem līdz mūsdienām. Iedvesmojoties no rituāla kā muzikālā virzītājspēka, sintezatoru atkārtotās frāzes, modulācijas un cikliskie procesi rada ritmisku un meditatīvu plūsmu, sasaistot harmoniskās un spektrālās struktūras vienotā dinamikā. Akordu struktūras un tembri radīti, iedvesmojoties no spektrālisma skolas principiem, par kompozīcijas izejas punktu pieņemot tieši pašas skaņas akustiskās īpašības. Astoņi Noesis izpildītāji būs Rihards Plešanovs, Reinis Rabenau, Kaspars Tobis, Sonja Misiņa, Ansels Kaugers, ERROR, Madara Ozoliņa un Edgars Tomševics. Pie diriģenta pults stāsies Artūrs Gailis, ar kuru komponiste ir sadarbojusies operā Vēsā un Koku operā. Koncerta scenogrāfiju veido mākslinieks Artūrs Virtmanis.
Annas Fišeres opera Vēsā, kuras pirmizrāde notika 2022. gada Valmieras Vasaras teātra festivālā, tika novērtēta ar Lielo mūzikas balvu kategorijā Gada uzvedums. Operā, kuras pamatā ir Jerna Rīla grāmata Vēsā jaunava un citi blēņu stāsti, tiek izmantota pašas komponistes izdomāta, inuītu iedvesmota valoda. Iestudējumu veidojis diriģents Artūrs Gailis un režisors Klāvs Mellis. Operas idejas autore un scenogrāfe ir māksliniece Katrīna Neiburga. Foto – Lita Millere
Kā jūs sevi raksturotu plašajā mūzikas žanru un skanējumu teritorijā, ko apdzīvojat un pārstāvat?
Esmu saistīta ar mūziku kopš bērnības. Mana omīte bija klavieru pasniedzēja un mācīja arī mani dziedāt un spēlēt klavieres. Mācījos Pirmajā mūzikas skolā un pēc tam Trešajā mūzikas skolā, bet izpalika turpinājums mūzikas vidusskolā, tāpēc manas teorētiskās zināšanas bija vājākas nekā maniem kolēģiem. Mana pirmā izglītība ir juridiskā, esmu beigusi Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti un vairākus gadus nostrādājusi Latvijas dzelzceļā. Taču arvien vairāk sajutu, ka šī galīgi nav tā profesija, ko es vēlos, un mūzikas balss kļuva arvien skaļāka.
Visus šos gadus turpināju arī dziedāt, bet par Mūzikas akadēmiju pat nesapņoju, jo man nebija mūzikas vidusskolas izglītības. Sapratusi, ka ļoti vēlos mācīties Mūzikas akadēmijā, divus gadus cītīgi privāti mācījos solfedžo. Iestāties Mūzikas akadēmijā nebūt nebija viegli. Pirmajā reizē mani neuzņēma. Saņēmu kompozīcijā un mūzikas literatūrā deviņi, bet solfedžo – trīs. Tajā pašā gadā tika izsludināta papilduzņemšana, un stājos atkal, nu jau ar sekmīgu vērtējumu. Varu pateikties Mūzikas akadēmijai un vairākiem tās pasniedzējiem – profesoriem Andrim Vecumniekam, Selgai Mencei un Rolandam Kronlakam –, jo viņi ticēja, ka man ir jāmācās kompozīcijā, un bija atbalstoši pirmajos gados, kad man bija diezgan grūti panākt pārējos ar daudz labākām profesionālajām zināšanām. Nācās ieguldīt lielu darbu. Ja mani toreiz neuzņemtu Mūzikas akadēmijā, es šodien nekomponētu…
Ja ļoti grib, tad var!
Man arī tā šķiet. Protams, tas nebūtu iespējams bez visiem tiem cilvēkiem, kuri man palīdzēja. Man palīdzēja arī mani kursabiedri topošie muzikologi Vizma Zvaigzne, Dāvis Eņģelis un Signe Lagzdiņa, kā arī topošie komponisti un muzikologi Evija Skuķe, Armands Skuķis, Linda Leimane, Platons Buravickis un Oskars Herliņš. Viņi juta manu degsmi un mīlestību pret mūziku. Mēs visi pa naktīm bieži mācījāmies kopā un atbalstījām cits citu. Varu palepoties: sāku ar trijnieku solfedžo, bet pabeidzu Mūzikas akadēmiju ar JVLMA un LMT Gada balvu par izciliem sasniegumiem. Bija jauki, ka lielais darbs atmaksājies.
Kur rodat muzikālās idejas savām kompozīcijām?
Mani iedvesmo darbs ar mūziķiem. Komponēšana pārsvarā sākas nevis ar notīm uz papīra (pirmos gadus rakstīju ar roku un tikai pēc tam ar nošu rakstīšanas programmu), bet daudz ko izmēģinot kopā ar mūziķiem. Daudz esmu eksperimentējusi kopā ar vijolnieku Arvīdu Zvaguli, čellistu Ēriku Kiršfeldu, flautisti Lieni Dobičinu un Latvijas Radio kora dziedātāju Agati Pooku. Tas bija un joprojām ir svarīgs kopīgs izmēģinājumu un atklāsmes ceļš.
Tā kā arī pati dziedu, mani interesēja balss. Daudz iedziedāju mājās pati, un pēc tam mēs to kopā pārrunājām. Kad Valsts akadēmiskā kora Latvija direktors Māris Ošlejs mani uzrunāja rakstīt skaņdarbu Carmen Sibyllae/Sibillas dziesma (2021) korim Latvija un orķestrim Sinfonietta Rīga, sākumā katru atsevišķo partiju iespēlējām kopā ar domubiedriem. Atceros, diriģents Māris Sirmais toreiz jautāja, vai neesmu pazaudējusi prātu, audioierakstos piefiksējot visas līnijas.
Jūsu uzmanības fokusā ir cilvēka balss, bet kā ar sintezatoru "balsīm"?
Jau daudzus gadus strādāju ar elektronisko mūziku, taču šī ir pirmā reize, kad rakstu sintezatoriem. Esmu izmantojusi divus sintezatorus, rakstot mūziku teātrim, bet neesmu ar sintezatoriem uz "tu". Kad Erica Synths vadītājs Ģirts Ozoliņš man pasūtīja šo darbu, uzreiz teicu, ka sintezatorus nepārzinu. Piekritu šim izaicinājumam tāpēc, ka vēlējos saprast, ko ir iespējams izdarīt arī intuitīvā ceļā.
Pirms gada sākot komponēt Noesis, diezgan ātri sapratu, ka man nebūs laika pilnībā apgūt katru individuālo instrumentu, jo kopā tie ir nu jau piecpadsmit sintezatori. Tādējādi bija jāatrod ceļš, kā to izdarīt. Empīriskā ceļā klausījos un lēnām apguvu šos instrumentus, un tapa mūzikas materiāls. Visu pierakstīju notīs.
Jūsu rīcībā bija nevis vienkārši piecpadsmit sintezatori, bet gan dažādu sintezatoru izlase no XX gadsimta 70. gadiem līdz mūsdienām?
Sākot ar 70. gadu instrumentiem un leģendāro Yamaha DX7, kas tika plaši izmantots 80. gadu popmūzikā, līdz mūsu pašu Erica Synths ražotiem mūsdienu modulārajiem sintezatoriem.
Nācās lauzties kā caur meža biezokni?
Tāpēc Noesis rakstīju veselu gadu. Tagad esmu apguvusi daudz vairāk nekā zināju sākumā.
Kādu saturu izvirzījāt līdz ar antīkajā filosofijā smelto nosaukumu Noesis?
Iedvesmojos gan no Platona jēdziena Noesis, kas nozīmē tīru zināšanu, gan no zinātniskās fantastikas žanra literatūrā un kino, konkrēti no Veslija Berija 1962. gada filmas Humanoīdu radīšana/The Creation of the Humanoids. Interese par sengrieķu filosofiju man ir jau ilgi un atspoguļojas vairākos darbos. Piemēram, opusa Klusums/Hesychia pamatā ir Parmenida Poēma par dabu, savukārt Carmen Sibyllae – Vergilija ceturtā ekloga. Sacerot Hesychia, piesaistīju Ventu Zvaigzni, kurš palīdzēja ar sengrieķu valodu un ierunāja tekstus audio, lai tos varētu izdziedāt. Noesis gadījumā mani ļoti uzrunāja arī Platona ala, es domāju par to, kas ir tīrā zināšana un kas – ilūzija. Iespējams, tas, kas šķiet tīra zināšana, tomēr ir ilūzija, šķitums. Tā man ir ārkārtīgi tuva tēma, kas māca visu pārbaudīt un neko neuztvert kā absolūtu patiesību.
Kas jūs visvairāk pievelk sengrieķu filosofijā?
Tas, ka antīko filosofu idejas joprojām caurauž visu un joprojām ir aktuālas. Pie Latvijas Universitātes pasniedzēja Edgara Narkēviča sestdienās mācoties filosofiju un analizējot Platonu, mani pārsteidz, ka viņa Faidona idejas (par dvēseli) joprojām ir tik ļoti dzīvas un Platons pievēršas jautājumiem, kuri joprojām ir filosofijas fokusā: apziņas daba, dvēsele, nemateriālās realitātes iespējamība.
Pastāv arī dažādas sazvērestības teorijas, ka visa mūsu dzīve un pasaule ir simulācija. Tas organiski sasaucas arī ar zinātnisko fantastiku. Filmā Humanoīdu radīšana tiek runāts par robotiem, kam atšķirībā no cilvēka trūkst noētiskās zināšanas.
Filmas režisors 1962. gadā vēl nenojauta par mākslīgo intelektu.
Arī par to es domāju un netieši runāju savā darbā, jo tas maina visu. Visticamāk, pasaule jau pēc dažiem gadiem būs pavisam citāda, jo mākslīgā intelekta attīstība notiek strauji. Jau tagad tas ietekmē to, kā cilvēki domā, un paredzams, ka mākslīgais intelekts aizstās cilvēkus daudzās profesijās. Iespējams, arī komponistiem vairs nebūs darba.
Zinām, ka tehnisko progresu vienmēr virzījis cilvēku slinkums, – vai, liekot MI mācīties mūsu vietā, kļūsim dumjāki?
Man šķiet, ka te ir milzīga bīstamība un īsti pat nav paredzams, kāda būs pasaule pēc desmit gadiem. Šobrīd tiek izstrādāts superhuman mākslīgais intelekts, un cilvēce pirmo reizi vēsturē saskarsies ar situāciju, kad mašīna būs gudrāka par cilvēkiem. Tiklīdz uzbūvējam mašīnu, kas ir gudrāka par mums, mēs pazaudējam kontroli. Risks ir arī tāpēc, ka šie rīki var nonākt ļaundaru rokās un kalpot tam, lai sagrābtu varu vai izgudrotu sarežģītas krāpniecības shēmas. Tas, kas agrāk šķita sazvērestības teorijas, tagad ir visnotaļ reālistisks scenārijs. Par to jau brīdina vairāku globālo uzņēmumu vadītāji, kuri ir aizgājuši no mākslīgā intelekta izstrādes un pievērsušies tā uzraudzībai un drošībai. Mums ir nepieciešams trenēt smadzenes, ja paļaujamies, ka mūsu vietā domā mašīna, smadzeņu šūnas atmirst un mēs varam attapties skumjā situācijā. Nav sajūtas, ka visi to apzinās.
Savā darbā vēršu uzmanību uz to, ka jau 1962. gadā filmā Humanoīdu radīšana tika runāts par pasauli, kurā ir roboti. Pārsteidzoši, ka jau tad tika prognozēts tas, kas notiek tagad. Piemēram, uzzinot par Īlona Maska uzņēmuma Tesla jaunākajiem izgudrojumiem, kļūst diezgan baisi, jo tie tiešām ir roboti, kas spēj daudz. Attīstība šajā virzienā tikai paātrināsies, bet kā atrast līdzsvaru starp mākslīgo intelektu, robotiem un cilvēku jaunajā pasaulē?
Ko sagaidīs jūsu jaundarba Noesis klausītājs?
Tas būs lēns skaņdarbs, kurā es aicinātu iegrimt. Negribu lietot vārdu "meditatīvs", jo tam ir daudz nozīmju.
Kādā radošajā kontekstā nāk šis pirmatskaņojums?
Tas nāk pirms mana nākamā lielā darba – operas Voiniča manuskripts, kuru esmu sākusi komponēt. Pirmizrāde gaidāma Latvijas Nacionālās operas 2027./2028. gada sezonā. Vēl nesen pirmatskaņojumu piedzīvoja skaņdarbs stīgu orķestrim un daudzpusīgajam mecosoprānam Helēnai Sorokinai, to diriģēja Renāts Cvečkovskis Mazajā ģildē un pēc tam Andris Vecumnieks Mūzikas akadēmijā.
Kas ir Voiniča manuskripts?
Tas ir XV gadsimta beigās vai XVI gadsimtā Viduseiropā tapis teksts nevienam nezināmā "valodā" vai drīzāk zīmju kopumā. Tas atrodas Jeila Universitātē ASV, un digitalizētu to var apskatīties universitātes mājaslapā. Var redzēt "tekstu" un dažādus attēlus – augus, arī sieviešu portretējumus. Jau ilgu laiku šo manuskriptu mēģina atšifrēt, bet līdz šim nav izdevies izlasīt, par ko tas ir. Iedvesmojoties no šī noslēpumainā manuskripta, Andris Kalnozols ir radījis operas libretu, kurā izmanto valodu diezgan neparastā veidā.
Kā vispār uzzinājāt par šāda manuskripta eksistenci?
Es to uzzināju no Venta Zvaigznes. Kad kopā dzērām kafiju Āgenskalna tirgū un runājām par Parmenida Poēmu par dabu, Vents pieminēja šo manuskriptu, par kuru tobrīd vēl nebiju dzirdējusi. Mani tas ieinteresēja. Voiniča manuskripts ir arī tēma manās profesionālās doktorantūras studijās Mūzikas akadēmijā ar fokusu uz starpdisciplinaritāti.
Kafijošana tirgū, kuras gaitā neviļus piešķīlās jauna ideja, pierāda, cik svarīgi ir nevis tikai sēdēt un strādāt, bet arī tikties un runāties ar cilvēkiem?
Ir svarīgi runāt ar citu jomu pārstāvjiem. Gatavojot Koku operu, runājām ar biologiem, citu skaņdarbu tapšanas laikā – ar filosofijas pētniekiem Ventu Zvaigzni un Edgaru Narkēviču. Tā ir iespējams uzzināt daudz vairāk un daudz precīzāk. Protams, manu minimālo pieskaršanos Platona tekstiem nevar pat salīdzināt ar to, kādas ir Venta Zvaigznes un Edgara Narkēviča zināšanas. Man patīk iekļauties dabas čaulā nostāk no ikdienas burzmas, bet šādas tikšanās ir vērtīgas. Lai nomierinātu prātu, skatos dabas raidījumus, un mani aizrauj tas, ka dabā nav haosa. Tur valda ritmiska, sakārtota skaidrība, pat ja to neredzam. Šai tēmai pievērsos savos stīgu kvartetos Neredzamā pasaule/Mundus invisibilis. Pateicoties tehnoloģiju attīstībai, kļūst iespējams redzēt vismaz mazu daļu no neredzamās pasaules, piemēram, sēņu micēliju.
Vai joprojām dziedat arī pati?
Esmu mazliet pārvarējusi bailes no dziedāšanas publiski un dziedāju mākslinieka Andra Eglīša kultūrtelpā Savvaļa pie Drustiem. Tur dziedāju gan savu mūziku, gan divas citas dziesmas. Pirms diviem gadiem balvas Lielais Kristaps pasniegšanas ceremonijā nodziedāju a cappella ukraiņu dziesmu Czerwona kalina par godu Ukrainai.
Savās operās pati nedziedat?
Nē, un neesmu pārliecināta, ka to kādreiz darīšu, jo man ir vajadzīgs skats no malas. Man kā komponistei jau tā ir jādomā par daudzām lietām, arī par organizēšanu. Piemēram, Koku operas producēšana risinājās sarežģītos apstākļos, jo izrāde notika meža vidū septiņu stundu braucienā no Helsinkiem. Nevaru iedomāties, ka šādos apstākļos būtu iespējams ne tikai vadīt procesu, bet vēl arī pašai dziedāt. Noesis atskaņojumā gribēju spēlēt kādu no sintezatoriem, tomēr nolēmu to nedarīt, jo muzicējot nevarētu klausīties no malas un novērtēt rezultātu, skanējuma balansu un citas nianses.
Vai sintezatori paliks jūsu pastāvīgo instrumentu klāstā?
Grūti prognozēt, kur tālāk vedīs radošo eksperimentu ceļš. Iepazīstot sintezatorus, esmu ieguvusi savveida paplašinājumu, tāpēc man ir interese tos izmantot arī operā, taču pilnīgi noteikti atgriezīšos arī pie akustiskajiem mūzikas instrumentiem. Voiniča manuskriptā izmantošu gan akustiskos instrumentus, gan sintezatorus, bet ne elektroniskos specefektus. Kā tas viss būs, vēl ir grūti paredzēt. Iespējams, radošais process aizvedīs citā virzienā.
KONCERTS
Chamber of Circuits
Hanzas peronā 30.XI plkst. 19 Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 25