Šī intervija notika, pirms Venēcijas mākslas biennāles rīkotāji 4. martā izziņoja šā gada dalībvalstis, šokējot visus labas gribas ļaudis ar lēmumu ļaut tajā "savu reputāciju normalizēt" (kultūras ministre Agnese Lāce) Krievijai.
Es apzināti atstāju interviju nepapildinātu oriģinālajā iecerē un veidolā, jo, manuprāt, arī ignorance ir pretošanās veids, un apzināti vēlos, lai Krievija savā šausminošajā globālajā augstprātībā un nekaunībā nesamaitā ikvienu zemes stūrīti vai par mākslu un idejām iecerētu rakstu. Kaut kur taču ir jāpaglābjas no šiem brutalitātes staipekņiem?
Tātad KDi aicināja uz interviju modes mākslinieku un pedagogu, leģendāru personību Latvijas kultūras vēsturē Bruno Birmani, jo Latvijas ekspozīcija 61. Starptautiskajā Venēcijas mākslas biennālē pētīs viņa un Uģa Rūķīša XX gadsimta 90. gados radīto Nepieradinātās modes asamblejas – eksperimentālās mākslas un avangarda modes notikumu – sēriju, kas tolaik piedzīvoja eksplozīvu starptautisku interesi. Latvijas paviljons Venēcijā būs šī daudzveidīgā notikuma jauna interpretācija un svinēšana Bruno Birmaņa dialogā ar šodienas iezīmīgāko modes mākslinieku duetu Mareunrol’s.
Latvijas ekspozīcijas nosaukums ir Untamed Assembly: Backstage of Utopia/Nepieradinātā asambleja: utopijas aizkulises. Latvijas paviljonu veidos biedrība Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, kuratori Inga Lāce un Adams Narkevičs, projekta vadītāja – Austra Bērziņa. Venēcijas biennāles 61. starptautiskā mākslas izstāde norisināsies no 9. maija līdz 22. novembrim, tās kuratore ir Kojo Kuo.
"Projekts balstīts izpētes procesā un pārdefinēšanā ar lokālu uzsvērumu, ko nepieciešams pārvērst starptautiskā skanējumā. Strādājot ar arhīviem un atceroties XX gadsimta 90. gadu vizuālās kultūras aktualitātes, kur nozīmīga loma bija eksperimentiem, kas tālu pārkāpa lietojamās modes robežas un ienesa jaunas avangardiskas tendences mūsu mākslas dzīvē, top jauna realitāte. Pats mākslas darbs veidojas kā process, kas risinās citā vēsturiskā periodā un uz ko šobrīd, reflektējot dotās tēmas ietvaros, saglabājot neatkarīgu garu un piedāvājot laikmetīgu interpretāciju, jau ar citu skatu paskatās šodien strādājošais mākslinieks," ideju novērtējusi žūrijas priekšsēdētāja, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce.
"Man ir intervijas, kur Pako Rabane saka – es gribētu būt tavā vietā," saka Birmanis, kurš ieguldījis pūliņus un līdzekļus, lai fundamentāli digitalizētu savu arhīvu. Var tikai iztēloties, kā ir jādauzās sirdij, saņemot no drauga, britu operatora, milzīgu kasti ar Betacam videokasetēm, kurās labā kvalitātē ir saglabāts 50 stundu materiāls. Bruno Birmaņa un Uģa Rūķīša tērpu teātra kulminācija bija Postbanālisma balle 1989. gadā. Balle tapa vairākus gadus un tika rādīta pa daļām. Pirmā performance notika 1987. gadā, nākamā – 1988. gadā, tur bija 12 kolekciju, 20–30 tērpu katrā, ilga stundu un piecas minūtes. Skanēja Jumpravas mūzika. Teātra un kino kritiķis Normunds Naumanis Postbanālisma balli nodēvēja par dzīrēm mēra laikā. "Kopā ar Vladi Goldbergu un Ivaru Skanstiņu uzģenerējām performanci, kur piedalījās tie paši traktori, kas veda betona blokus barikādēm un būvēja augšā sienu pie Saeimas," stāsta Bruno Birmanis. Sākumā tas bija tāds kā alternatīvās modes mākslinieku saiets, kas ļoti ātri pārauga lielākajā modes pasākumā Austrumeiropā: četru gadu laikā tas kļuva tik jaudīgs, ka no Parīzes uz Rīgu lidoja speciāls reiss, pilns ar žurnālistiem un māksliniekiem.
Dzīve turpinās, un Bruno Birmanis neslauka putekļus no sava lauru vainaga. Divas reizes nedēļā viņš sēžas autobusā un brauc uz Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolu, kur dalās savā unikālajā pieredzē kā Vizuālā tēla stila nodaļas vadītājs. Visbiežāk studenti nav pat dzirdējuši par pasniedzēja triumfālo pagātni. Birmanim tas pat patīk. "Jaunieši tiek apmācīti, kā veidot vizuālo tēlu. Ne tikai līdz šim tādās tradicionālās jomās kā meikaps un frizūras, bet šī vārda visplašākajā nozīmē. Sākam darboties stila dizaina izveides jomā, kas šobrīd tirgū ir ārkārtīgi pieprasīta, – kino, teātrī, video, fotosesijās – veidot tēlu vispilnīgākajā nozīmē, kas ir gan meikaps, gan mati, gan kostīms, gan vide, gan aksesuāri. To visu mēs mācām mūsu nodaļā," skolas pašreklāmas video Iepazīsti skolotājus! saka Bruno Birmanis.
Kā apaugļojās ideja Latvijas ekspozīcijas paviljonam Venēcijā? Kā jūs satikāties ar Mareunrol’s un nolēmāt sastrādāties?
Uzreiz gribu teikt, ka par biennāles precīzajām lietām mums ir jārunā kopā ar kuratoriem. Tā mums ir nerakstīta vienošanās, ka lietas, kas ir saistītas ar mums visiem, risinām visu klātbūtnē. Mūsu sabiedrisko attiecību speciālisti iedod vadlīnijas, par kurām mums runāt. Biennāle ir visai sensitīvs notikums tādā ziņā, ka tas ir lielākais notikums mākslas pasaulē.
Stāsts ar mani sākās jau pasen, kad Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese uzzināja, ka man ir savākts arhīvs. Sāku to mērķtiecīgi darīt apmēram no 2000. gada. Uzrunāju fotogrāfus, pazīstamus videocilvēkus, par kuriem zināju, ka viņi ir filmējuši. Mana ģimene par to, protams, nebija pārāk priecīga tāpēc, ka tas nozīmēja kastes ar videokasetēm, kas bija jādigitalizē. Kad Krese uzzināja, ka man ir šāds arhīvs, mēs sākām runāt. Viens no Latvijas Laikmetīgās mākslas centra darbības virzieniem tieši ir XX gadsimta 80.–90. gadu marginālās mākslas izpausmju popularizēšana. Parādīju viņai, kas man ir arhīvā. Sākām runāt par izstādēm. Pēc tam Viļņā MO muzejā notika viena kolektīvā izstāde, kur es sagatavoju ekspozīciju. Iepazinos ar lietuviešu kuratoru Narkeviču.
Šobrīd pasaulē rezonanse par šo laiku un šāda veida notikumiem ir ļoti augsta. Teita galerijā pirms gada ar fantastisku rezonansi notika Lī Boverī izstāde, kur tika eksponēti ļoti daudzu manu draugu darbi tieši no Londonas perioda. Tur arī mēs bijām pieminēti. Viss ļoti dabiski nonāca līdz tam, un bija skaidrs, ka ir jāpiedalās. Tika izteikts priekšlikums, izdomājām sistēmu, kā tas viss varētu notikt, tika uzģenerēts koncepts.
Nepieradinātās modes asamblejas nosaukums radās pirms 35 gadiem, bet nosaukumu Utopija uzģenerējām kovida laikā, preparējot arhīvu. Pēc daudzām pazīmēm sapratām, ka būtībā esam būvējuši tādu kā utopiju. Organiski pienāca klāt Mareunrol’s skatījums. Tieši kā oficiālajā paziņojumā ir rakstīts – tas ir dialogs starp šo laiku un tā laika notikumiem un kā uz tiem raugās jaudīgākais mākslinieku pāris, kāds mums ir.
Parēķināju, ka Nepieradinātās modes asamblejas laikā viņi varēja būt pamatskolnieki, tātad, iespējams, jau ar konkrētām personīgām atmiņām.
1999. gada Asamblejā Rolands jau ir darbojies. Viņš bijis skolnieks, students un ir darbojies. Pilnīgi noteikti tā ir cita prizma, cits skatījums, citas sajūtas, domas utt. Tieši tas, manuprāt, ir pozitīvais. Uzreiz, pirms bijām sākuši kaut ko darīt, bija skaidrs, ka nekādas nostalģiskas, muzejiskas ekspozīcijas nebūs, jo man tādas lietas nepatīk. Tas ir interesanti tikai pašiem, kas ir piedalījušies, šobrīd tas varētu būt maziņš pensionāru lociņš, kuri viens otram varētu stāstīt, ka tajā laikā zāle bija zaļāka un ūdens slapjāks.
Kas jums šķita interesantākais un negaidītākais Mareunrol’s skatījumā?
Mūsu darbs sākās ar triju diennakšu ilgu meistardarbnīcu, kurā es visu stāstīju un rādīju. Tas viss ir ierakstīts video un audio. Viņiem un man bija svarīgi dabūt autentisko sajūtu. Paviljons nav par modi. Mēs tur nerādīsim nepieradināto modi. Tas ir par nepieradinātības garu. Par dialogu. Man šķiet, ka ir sanācis ļoti labi. Ne viņi, ne es neesam vienkārši pasažieri, bijām uz to gatavi. Svarīgi, lai būtu arī gandarījums.
Jūsu radošais mūžs ir ļoti interesants tādā ziņā, ka viens ļoti spilgts jūsu darbības periods ir noticis citā gadsimtā, citā režīmā, bet šobrīd varat turpināt būt radošā procesa daļa un nebūt ne tikai kā "veterāns" ar atmiņām par bijušo. Tas ir iedvesmojoši.
Es lasu lekcijas par šo tēmu. Ir daži attēli, kurus parādu, pirms vispār sāku runāt par lietu, elementāri parādu kaut vai tādu lietu kā naudu. Dzīves laikā esmu gājis cauri četrām naudas vienībām – rublis, tad bija Latvijas rublis, tad atnāca lats, pēc lata – eiro. Es domāju, ka viena cilvēka mūžam tas ir diezgan ievērojami, jo vienas naudas vienība jau ir daudz – kā Eiropā pārgāja no nacionālās valūtas uz eiro, bet mums ir četras! Protams, vēl arī politiskās reformas.
Skatoties no šīs dienas skatpunkta uz tiem laikiem, mēs domājam par politiku un reformām, bet būtībā 80. gados pasaules kultūrā notika daudz būtiskāki notikumi, piemēram, digitalizācija, respektīvi, pāreja no analogās uz digitālo sistēmu notika tieši 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā. Tas izprovocēja fundamentālas izmaiņas it visā, ietekmēja arī medijus – kino, foto, mūziku. Sākās lielie globalizācijas procesi, kas ietekmēja ekonomiku un cilvēku dzīvi. Mums tas bija ļoti nozīmīgs laiks, jo tobrīd izgājām no komunistiskā un okupācijas režīma un dabūjām atpakaļ brīvību. Mums tas bija pats svarīgākais, bet pasaulē jau notika krietni globālākas lietas.
Kāpēc, jūsuprāt, šobrīd pasaulē ir īpaša interese par XX gadsimta 80.–90. gadu alternatīvo mākslu? Ir izaugusi jauna mākslinieku un kuratoru paaudze, kas sev to ir atklājusi?
Vislabāk pārzinu modi, tāpēc varu runāt par to. Ir kaut kādi viļņi, kas nāk. Pēc kara, pēc visiem pārdzīvojumiem, ko Eiropa bija piedzīvojusi, nāca atdzimšanas periods, t. s. New Look – Kristiāns Diors, franči ar zināmu itāļu iespaidu. 70. gados parādījās jaunā futūristiskā paaudze, kur bija Pjērs Kardēns, Pako Rabane, Īvs Senlorāns utt. Viņi no uzmanības fokusa izsita ārā vecos. Viņi, protams, spirinājās pretī un nekur nepazuda, bet akcents aizgriezās uz futūristisko jauno kultūru.
Pēc tam 80. gados parādījās prêt-à-porter, mode kļuva pieejama arī drukātajos medijos, sākās modes lielais uzvaras gājiens. Mode kļuva ne tikai skaista, bet arī pieejama gan vizuāli, gan tīri praktiski. 90. gadu sākumā tas viss piegriezās. Parādījās jaunā trakā paaudze, tādi cilvēki kā Antverpenes sešinieks, modes arēnā ļoti jaudīgi iznāca arī japāņu dizaineri.
Tas nenozīmē, ka pirms tam nebija šādu cilvēku. Bija marginālas izpausmes, piemēram, Vivjena Vestvuda, bet kopumā cilvēkiem vienkārši vecais bija apnicis un gribējās kaut ko jaunu. Krita dažādi ierobežojumi. Parīzes modes nedēļās sāka parādīties kolekcijas, kur bija abi dzimumi.
Es ļoti labi atceros, kā 1992. gadā es runāju ar Prêt-à-porter federācijas vadītājiem un prasīju – kāpēc jūs nelaižat kopā? Atrunājās kaut ko par tirgiem. Mēs ar Uģi Rūķīti to jau darījām no 1987.–1988 gada. Šobrīd tā ir pilnīgi normāla lieta. Izmaiņas notika arī televīzijā, savu vietu iekaroja MTV, parādījās videoklipi, internets. Līdz ar to parādījās digitālā dokumentācija. 30 gadi ir minimālais paaudzes cikls. Tagad ir iestājies apsīkums, un cilvēki ir sākuši skatīties atpakaļ – kas tajā laikā bija interesants un spilgts? Un pēkšņi ierauga – wow, tur ir bijušas tik foršas lietas! Turklāt interese šobrīd ir tieši par brīvību. Jau četrus piecus gadus šī nedrošība, atkarība no sistēmas jeb pieradinātība, kā es to saucu, ir kulminējusi tādā līmenī, ka cilvēki atkal sāk meklēt brīvību. Es domāju, kas tas ir īstais iemesls.
Jūs esat arī pasniedzējs Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina skolā. Kā jūsu novērojumos idejas dzimst šodienas jaunajiem radošajiem? Šobrīd ir it kā viena ideoloģiski naidīga kaste, cietums, no kura būtu jāizlaužas.
O, es domāju, ka viņu kastīte ir daudz nopietnāka, nekā bija mūsējā. Pirmajos mēnešos, kad sākām strādāt pie Venēcijas projekta, mans uzdevums bija mēģināt stāstīt gan caur interesanto, gan faktoloģisko, kā mēs tajā laikā darbojāmies. Padomju laikā dzīvojām principā ļoti vienkāršā sistēmā – bija skaidrs, kur ir balts, kur ir melns, kas ir labi, kas – slikti. Būtībā tā ir ideāla situācija, jo tu zini, pret ko tu protestē, kas tev šķiet nepareizi. Tev gluži vienkārši ir jāpieņem lēmums, vai tu rīkosies vai ne.
Šodienas pieradināšana jau ir aizgājusi tik tālu, ka vairs nav ekonomiskā, bet jau dzīvesveida pieradināšana. Mēs vienkārši nevaram iedomāties savu dzīvi bez kaut kādām lietām. Tas gan nemazina vēlmi pēc brīvības, bet sapratne, kas ir brīvība, kāda tā ir un kā tajā justies, ir aizgājusi tālāk. Tie sliekšņi ir daudz augstāki. To es redzu pēc saviem bērniem un pēc jaunajiem kolēģiem. Vēlme pēc brīvības cilvēkam ir kā jebkuram dzīvnieciņam. Jebkurš zirgs grib izskrieties pa pļavu.
Tērpi no Bruno Birmaņa kolekcijas. Nepieradinātās modes asamblejas atklāšanas performance 1994. gadā. Foto – Aivars Liepiņš
Kādā intervijā teicāt, ka tam, ko darījāt XX gadsimta 90. gados, šodien tiek piemeklēti dažādi termini un definīcijas. "Mēs vienkārši gribējām kārtīgi izārdīties", nezinot, ka tas jāsauc par multidisciplinārismu u. tml.?
Jā, tā bija. Definīcijas lielai daļai izpausmju tajā laikā vienkārši nebija. Mūsu neatkarības aktivitātes ļoti saliedēja. Mēs – dažādi radošo jomu cilvēki – bijām diezgan draudzīgi, nebija nodalīšanās. Komunicējām savā starpā pietiekoši daudz. Turpat blakus bija kino cilvēki, mūziķi, arī paaudžu pārstāvniecība bija krietni vien plašāka, nebija filtru. Mana konkrētā izpratne, kura ģenerējās un auga tajā laikā, kad strādājām kopā ar Uģi Rūķīti, bija tas, ka mums bija pilnīgi skaidrs, ka mums ir jātaisa teātris, ko mēs nosaucām par modes teātri. Bija skaidrs, ka mums ir vajadzīgi aktieri un jauna skatuve. Tika pieaicināti scenogrāfi, tehniskie cilvēki, kas taisīja gaismas, Aigars Grauba īpaši rakstīja mūziku. Kas mums šķita vienkārši kā norma, pasaules kontekstā bija ļoti progresīvi.
Pirmsinterneta laikmetā Nepieradinātās modes asamblejas skates sasniedza pat 300 miljonu lielu auditoriju. Atgādiniet, kā tā veidojās tik liela?
To ir ļoti viegli izmērīt. Tajā laikā lielākais virzītājs bija kabeļtelevīzijas un lielās raidorganizācijas, tādas kā BBC, Sky Channel. Tur desmiti un simti miljonu savācās momentā. Tajā laikā demokrātijas uzplaukums bija arī Krievijā, varējām pieplusēt klāt vēl dažus desmitus miljonu skatītāju. Tie visi bija raidījumi, nevis triju minūšu sižeti. Interese bija. Tas bija pietiekoši raibi, krāsaini, neparasti un arī izaicinoši.
Par Nepieradinātās modes asamblejas žūrijas priekšsēdētāju piekrita būt modes pasaules autoritāte, franču modes dizainers Pako Rabane.
Jā, bet es nedomāju, ka tā bija īstā kulminācija. 1994. gadā atbrauca apmēram 200 studentu. Kas to varēja zināt, kurš no šiem studentiem vēlāk būs kāda zvaigzne? Tagad ir veikts fundamentāls izpētes darbs. Tas vēl turpinās un turpināsies arī Venēcijas laikā. Tagad mēs zinām, kādi te ir bijuši cilvēki. Preses konferencē noskanēs tādi vārdi, ka daudziem būs pārsteigums.
Studentu vidū it kā esot bijis Aleksandrs Makvīns?
Nē, Makvīna te nebija, tas ir noskaidrots, bet bija ne mazāk jaudīgi viņa kursabiedri. Tagad ar laika distanci skatāmies uz visu pasākumu sēriju kā vienotu veselumu – kultūras fenomenu kā vienu lielu performanci. Tad veidojas cits raksturs un izpausme, arī vērtība kultūrtelpai, un es nerunāju tikai par Latvijas kultūrtelpu.
Vai atceraties, no kāda prāta un dvēseles stāvokļa radās nepieradinātais modes un tērpu teātris?
Tas bija ļoti organiski, ka mēs sākām sadarboties ar Uģi Rūķīti. Man patīk runāt līdzībās. Ja skries viens cilvēks un mēģinās sienā izsist caurumu ar galvu, nekas nesanāks. Bet, ja to darīs bariņš, viņi izskries sienai cauri. Viņam bija kaut kādas idejas, man bija, satikāmies, aprunājāmies un nospriedām, ka labāk ir darboties kopā. Viņa darbība ļoti palīdzēja man, un pieņemu, ka manējā palīdzēja viņam. Ar Nepieradināto modes asambleju bija ļoti vienkārši – sapratu, ka sistēma brūk un būs ļoti garlaicīgi. Ir jābūt iemeslam, kāpēc tas viss notiek.
Pret Mākslinieku savienību tobrīd izturējos ļoti skeptiski, nospriedu – labi, taisīšu pats. Saaicināju savus draugus un paziņas. Sākām runāt par starptautisko rezonansi. Man pajautāja – kā tad mēs to nosauksim? Vienā naktī tika izdomāts vārds "nepieradinātā mode", jo man nepatīk vārds "avangards". Man tas nekad nav paticis, jo, manuprāt, tas ir militārs jēdziens. Mākslā tas tiek kabināts klāt kā birka. Savā kontekstā es negribu to dzirdēt.
Man bija vajadzīga definīcija – ja ne avangards, tad kas? Tad notika tas, ko mēs nezinājām, ka to sauc par breinstormu jeb prāta vētru. Vispirms parādījās angliskais nosaukums untamed, pēc tam pārtulkojām latviski. Tad parādījās teātris, mūzika, dzeja utt. Zināmā mērā esam ietekmējuši arī valodu.
Tērps no Kristīnes Andersones kolekcijas 1994. gadā. Foto – Aivars Liepiņš
Cik apmēram liels cilvēku skaits uzturēja šo kustību? Producenti un menedžeri, asistenti un asistentu palīgi arī radās tikai vēlāk. Droši vien katram iesaistītajam bija jābūt cilvēkam orķestrim?
Pats kodols bijām diezgan mazs. Aktīvie cilvēki bija maksimums pieci seši. Kad taisījām lielo pasākumu, bijām kādi 8–10. Kad pasākums nāca tuvāk, cilvēku daudzums palielinājās desmitos un simtos. 4. Nepieradinātās modes asamblejā bija izsniegtas pusotra tūkstoša dalības karšu. Bija 350 modeļu. Pāri par 200 preses pārstāvju, ap 300 – mākslinieku. Latvijā ir grūti atrast cilvēku vecumā starp 40 un 55 gadiem, kurš darbojas kultūrā un kuram ar šo pasākumu nebūtu bijusi kaut kāda saistība. Tas nenozīmē tikai manus paziņas. Es jau atrados tajā kalnā un daudz cilvēku pat nezināju. (Smejas.) Tā bija piramīdas organizatoriskā sistēma. Mācījos, daudz laika divu gadu garumā pavadīju Parīzē. Pirms tam – Londonā, lai vispār saprastu, kā tiek taisīti šāda veida pasākumi. Mums tādas pieredzes nebija. Tādas lielās skolas neeksistē joprojām. Tikai prakses un pieredzes rezultātā saproti, kā darīt vienu vai citu lietu. Var kopēt Fashion week, bet, ja tava ideja ir citāda, tad tas īsti nedarbojas.
"Humpalu" jeb vintage mode, ilglaicīgi materiāli un ekoloģiskā mode, kas šodien ir radusies kā protests pret patērētāju sabiedrības pārsātinātību un resursu izšķiešanu, jums sanāca bez koncepcijas, jo vienkārši nebija ne naudas, ne materiālu, ar ko šķiesties. Kā jūs to atceraties?
Tas vairāk attiecas uz padomju periodu, kad tiešām nekā nebija. Kad 1992. gadā izgājām no tā laukā, tad jau bija iespējams rīkoties brīvāk. Cik man rocība atļāva, vedu no komandējumiem mājās dažādus audumus. Ja naudiņa bija, nopirkt varēja. Vakar Liepājā ēdu pusdienas kopā ar divpadsmitgadīgu meiteni. Es viņai prasu – vai tu lieto mākslīgo intelektu? Viņa saka – nē, es nelietoju, tāpēc ka MI patērē ļoti daudz ūdens resursu. Divpadsmit gadu vecs, var teikt, bērns, kaut ko tādu pasaka! Sākās stāsts arī par citiem resursu patēriņiem. Jutu, ka man pretī sēž cilvēks, kurš tiešām domā par to, nevis tikai formāli kaut kur izlasījis. Tā ir ļoti pareiza un laba nostāja. Tas ir lielā mērā atbildības jautājums.
T. s. "humpalu" mode jeb vintage dod dažādību. Tas jauniešiem ir ļoti svarīgi. Viņu pašizteikšanās multiplicējās un ir iegājusi radošās kategorijas līmenī. Mani tas tiešām priecē. Tā ir īstā ilgtspējas lieta, nevis tas, kur tiek karinātas valsts līmeņa birkas. Augstajā modē ir tendence, ka atgriežas amatniecība – izpratne par roku darba vērtību. Cilvēki, kam ir resursi, krietni labprātāk maksā par amatnieciski labi izstrādātām ilgtspējīgām lietām. Tās ilgāk kalpo. Tas nenozīmē, ka ātrā mode vai ātrās lietas pazudīs, bet tās ir spiestas kļūt kvalitatīvākas.
Vai skatījāties ziemas olimpisko spēļu atklāšanas un noslēguma ceremoniju? Tur arī visu laiku tika uzsvērts, no kādiem veciem operas aizkariem un otrās pārstrādes materiāliem ir darināti kostīmi. Liekulīgi?
Biju spiests noskatīties. Es domāju, ka tā ir politkorektuma klišeja. Šobrīd, jo sevišķi Eiropā, bet arī pasaulē, ir ļoti daudz fondu, kas ar to nodarbojas. Tā ir modes lieta. Ja paroc dziļāk, redzams, ka administratīvais aparāts un ražošanas pārveidošana patērē tik daudz līdzekļu! Lai uzģenerētu jaunās lietas, ir nepieciešamas primitīvās, vidi piesārņojošās rūpnīcas, kuras darbojas veco laiku režīmā. Ne visur, bet lielā mērā tas ir teātris.
Ja runājam tieši par olimpiādes atklāšanas un noslēguma šovu, itāļi izdarīja vienu labu lietu – viņi novāca pārsteiguma plānu. Ar nepieciešamību pēc pārsteigumiem cilvēki globāli ir vienkārši sajukuši prātā. Tehnoloģiju pārizmantošana un pārmākšana pār humānajām izpausmēm ir eskalējusies tik tālu, ka nākamais solis varētu būt tāds, ka cilvēki vispār olimpiādes atkāšanā nepiedalās. To pilnīgi noteikti var digitāli uzģenerēt tik kvalitatīvi, ka cilvēki nemaz nesapratīs, ka tas nenotiek klātienē.
Itāļi savā vieglumā ceremonijas nolaida līdz labam itāļu kultūras performances līmenim. Patiesībā nevis nolaida, bet pacēla atpakaļ, parādot humānās attieksmes vērtību. Tur nebija pārmērīgu efektu tehnoloģiskā ziņā. Cilvēkiem ne par ko nebija šoka, bet tajā pašā laikā viņiem patika. Tas ir kā skatīties labu filmu vai elementāri labu ainavu. Tu pēkšņi jūties kā cilvēks, un tev patīk. Tas bija galvenais ieguvums. Man arī patika.
Vai Latvijā šobrīd var runāt par profesionālu modi?
Nē. Tādas nav. Par to var ļoti vienkārši spriest. Profesionāla mode ir balstīta ražošanā. Mums nav neviena zīmola, kas droši un labi darbotos ne izdzīvošanas režīmā, kas varētu būt starptautiski nozīmīgs. Protams, ir zīmoli, kas ir gana interesanti, bet arī tādu nav daudz. Tie ir lokāli un orientēti uz ļoti, ļoti šauru auditoriju. Tīri eksistenciālu un biznesa apsvērumu dēļ. Iespējams, ka viņi gribētu būt lielāki, bet nevar, jo nav resursu un ražošanas. Lai ieietu lielajos tirgos, ir nepieciešami lieli līdzekļi. Latvijā investori daudz labprātāk investē militārajā vai citās jomās.
Atgriežoties pie Venēcijas, pieļauju, ka jums piedalīšanās Venēcijas mākslas biennālē būs arī personisks notikums, jo šeit studējis jūsu vectēvs arhitekts Sergejs Antonovs.
Jā, nezinu, cik lielā mērā var teikt, ka vectēvs ir studējis, bet viņš ir apmeklējis Venēcijas mākslas akadēmiju. Tas bija pagājušā gadsimta sākumā, kad Latvijas māksliniekiem un arhitektiem bija vairākas vietas, uz kurieni viņi brauca. Arhitekti tajā laikā bija gana radoši cilvēki, paši arī gleznoja. Es esmu atradis pat vietu, kur viņš Venēcijā ir dzīvojis. "Lietišķo" laikā man istabā pie sienām bija daudz vectēva gleznu no Venēcijas. Man Venēcija nav vienkārši tikai skaista pilsēta. Mēs bieži, cik nu spējam, arī braukājam, es diezgan labi pazīstu šo pilsētu. Tā ir īpaša vieta. Venēcijas lielā sāpe ir tā, ka tā ir kļuvusi līdzīga Disnejlendai. Pilsēta noveco, jaunieši brauc projām. Pašvaldība viņiem ir jaudīga, bet nevarētu teikt, ka ļoti labi izdodas kaut ko darīt. Pilsēta ir ļoti dārga. Ne tik dārga kā šis tas Rīgā, bet dzīvošana tur ir dārga, jo dzīvokļu cenas nosaka tie paši tūristi. Man ļoti patīk, ka Venēcijā nav mašīnu. Tur naktī ir klusums. Skaļākais troksnis nāk no vaporeto motoriem. Tur ir tīrs gaiss. Tajā pašā laikā es zinu, cik dārgi būs aizvest paviljonu, visu lielo instalāciju, līdz Arsenālam. Tikai pa ūdeni. Tā ir specifiska vieta, bet tieši tas man ļoti patīk.
Bruno Birmanis
- Dizainers, kura darbi aptver alternatīvo modi, valkājamo mākslu, vides un interjera dizainu
- Eksperimentālā festivāla Nepieradinātās modes asambleja (1990–1999) dibinātājs un organizators, kā arī Viļņas modes nedēļas un Maskavas modes nedēļas direktors
- 1988. gadā bija viens no Postbanālisma balles – pirmās alternatīvās modes performances bijušajā PSRS – veidotājiem
- Piedalījies arī performancēs Londonā, Parīzē, Romā un Maskavā, kā arī ievērojamās izstādēs un pasākumos, piemēram, izstādē Mēs to nedarām, MO muzejs, Viļņa (2024); 13 sievietes, kuras es (vēl) neesmu apprecējis, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Rīga; Balets. Beyond., galerija Putti un Rīgas Centrālā stacija, Rīga
- Veidojis parādes tērpus Latvijas sportistu delegācijām olimpiskajās spēlēs Barselonā, Albērvilā, Rio, Phjončhanā. Radījis īpašas goda mantijas biznesa augstskolas Turība mācībspēkiem
- Šobrīd gatavo Nepieradinātās modes asamblejas arhīva izstādi Cell Project Space Londonā, kuras sagatavošanās ietvaros šī gada martā jau notika pirmais ievada pasākums – diskusija
- Pasniedzējs Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā, Vizuālā tēla stila nodaļas vadītājs