Ar izstādi Asnate Smeltere. Nepārtrauktība mākslas un kultūras telpa Ola Foundation aizsāk izstāžu ciklu, kas veltīts spilgtām personībām Latvijas modē, caur ļoti personiskiem stāstiem izceļot saikni starp individuālo un kolektīvo estētiku.
"Man ļoti patīk, kā šī izstāde ir iekārtota. Pa sarkanajiem paklājiem tā ieved 50 gadu senā pagātnē, kas burtiski atdzīvojas," gandarīta Asnāte Smeltere. Vienojamies, ka rakstīsim viņas vārdu tā, kā mamma vēlējusies viņu saukt – Asnāte, ar garo "ā". Skaisto vārdu viņai turklāt ieteikusi dzejniece Zinaīda Lazda.
Izstādes kuratore Una Meistere atklāj, ka, gatavojot izstādi, Facebook veikušas sociālu kampaņu, vaicājot pēc saglabātiem žurnāliem Rīgas Modes. Atsaucība bijusi neticami liela, daudzi šos leģendāros žurnālus glabā, turklāt glīti iesietus. Izstādes centrālajā daļā pie apmēram 100 žurnālu vākiem ir visdzīvākā kņada. Sievietes atceras, priecājas un salīdzina savas atmiņas. Šo rindiņu autore arī piedzīvoja neticamu brīdi, pēkšņi pamostoties apmēram 40 gadu pilnībā aizmirstās atmiņās – uz viena žurnāla vāka ieraudzīju rakstainu jaku, ko māsa uzadīja 13 gadu vecumā, un turpat blakus – mammas pēc piegrieztnes adīto 80. gadu apjomīgo džemperi ar ģeometriskiem laukumiem.
Žurnāls Rīgas Modes iznāca latviešu un krievu valodā četras reizes gadā, tirāžai sasniedzot 220 tūkstošus eksemplāru. Veidojot izstādi, kuratore Una Meistere atklājusi, ka daudzi šos žurnālus glabā joprojām, pat glīti iesietus. Foto – Undīne Adamaite
Radies priekšstats, ka XX gadsimta 60.–80. gados Latvijā mode bija modē. Cilvēki pirka modes žurnālus un paši šuva pēc piegrieztnēm, žurnālisti rakstīja un intervēja modes pasaules cilvēkus. Vai var tā teikt?
Mode bija modē – jā. Grūti pateikt, vai modē bija konkrētā laika mode vai tas nāca no informācijas trūkuma tautai. Par modi bija ļoti maz informācijas. Bija poļu žurnāls Przekrój. Bija Burdas, bet tas bija kaut kas cits. Przekrój bija ļoti spics žurnāls, ar ļoti labiem tekstiem un fotogrāfijām. Pie fotogrāfijām bija asprātīgs, mazliet šerps teksts.
Atceros tādu – jūs atlokāt piedurknes un uzsitat žaketei augstāk apkaklīti nevis tāpēc, ka jums ir auksti, bet tādēļ, ka tas ir stils. Es vēl šodien atceros šos tekstus.
Atceros, ka bērnībā vairāk jūsmoju par mūsu žurnāla Rīgas Modes, nevis poļu Burdas modelēm. Man jūs šķitāt teiksmaini skaistas, kā tādi paradīzes putni, ne zemes sievietes.
Rīgas Modeļu nama štata modelēm ļoti liels uzstādījums bija par tērpšanos un uzvedību arī ārpus skatēm sabiedrībā. Atceros, ka visos raksturojumos bija jāraksta "moraļno ustoičivaja" (smejas; morāli noturīga, no krievu val. – U. A.). Vienalga mēs sēdējām Mākslas akadēmijā uz grīdas, zīmējām sev puķes uz rokām un vaigiem, lustējāmies karnevālos. Tas neskaitījās kaut kas nepiedienīgs. Tajās desmitgadēs tas viss bija pieņemams.
Līgumā tiešām bija punkts par morālo noturību?
Konkrēta līguma nebija, visas vienošanās bija mutiskas, īpaši raksturojumos ārzemēm. Kamēr tikām līdz ārzemēm, bija jāiziet daudzpakāpju sistēma. No sākuma bija Rīgas Modeļu nama partijas birojs, kas "tevi izskatīja". Tas bija smieklīgi, jo mēs jau gadu desmitiem strādājām kopā, par mums viss bija zināms, bet vienalga katrreiz visu no jauna pētīja. Pēc tam bija jāiet uz rajona partijas komiteju Blaumaņa ielā 5, kur sēdēja jau lielāki priekšnieki.
Vai šis rituāls bija jāiziet katrai modelei?
Jā, katrai, pa vienai. Bija vēl jāiztur dokumentu apstiprināšanas laiks. Visi nervozēja, vai mēs dabūsim atļauju vai ne. Pēc tam bija jābrauc caur vienīgajiem vārtiem uz pasauli – uz Maskavu. Tur bija jāiet uz vēl vienām pārrunām, pēc tam – uz Tirdzniecības palātu, kur mums izsniedza pases. Notika arī šausmas, ka kādreiz kādai to neizsniedza. Īsta iemesla, iespējams, pat nebija, tā vienkārši bija meiteņu turēšana stresā. Toreiz mēs bijām jaunas, bet vienalga tas bija ļoti sāpīgi, ja meitenei, kura padomju laikos sapakojusies 24 dienu ārzemju ceļojumam, Maskavā neiedod pasi izbraukšanai... Tad viņa viena pati ar savu čemodāniņu devās uz vilcienu Maskava–Rīga un brauca atpakaļ uz mājām. Laimes sajūtai vienmēr līdzās bija arī rūgtums.
Izstādē ir apskatāmi avīžu raksti, kur, piemēram, kāda itāļu avīze rakstījusi Krievijas modeles viesojas Milānā. Kā jūs to uztvērāt?
Mēs bijām tik jaunas, ka tādu pārdzīvojumu, kā šodien izjūtam lietas, mums nebija, kaut gan, protams, iedomājāmies par to. Mēs bijām tajā Savienībā, piedalījāmies arī PSRS kultūras dienās, tā tas bija. Atceros, ka mēs ar Baibu Puzinu ārzemēs sēdējām kādā preses konferencē par padomju dzīves veida slavināšanu un varenības apliecināšanu. Baiba man skumīgi iečukstēja ausī – vai tikai mēs ar savu skaisto Rīgas modes skati nedarām kādu ļauno darbu?
Vai jums nebija kārdinājuma pārbēgt uz Rietumiem? Kaut vai sapņu līmenī?
Nē. Es biju tā audzināta, ka man bija skaidra pasaules uzbūve – man bija viena taisnība, kas pastāvēja ģimenē, un otra, kas pastāvēja ārpus ģimenes. Man tā robeža bija ļoti skaidra. Mums bija laimīga liela ģimene, un šeit bija tik daudz draugu. Tajos laikos man nebija nekādas vēlēšanās mukt. Saites ar ģimeni un Latviju man vienmēr ir bijušas ļoti stipras. Arī šodien. Ja ir iespēja izbraukt uz kādu laiku, – jā, protams, bet man vienmēr ir jāatgriežas Latvijā.
Pirms septiņiem gadiem izdevniecība Neputns izdeva jūsu personīgo atmiņu stāstu grāmatu 50 gadi Rīgas modē. Kā skatu uz jūsu esību modē izstādē ir mainījis kuratores Unas Meisteres skatījums?
Galvenais, kas ir nācis klāt, ir spēcīgās Ilgas Sūnas (1931–2021) fotogrāfijas, kura bija ilggadēja žurnāla Rīgas Modes modelētāja un fotogrāfe. Viņa parāda dzīvi, kāda ir pirms uziešanas uz skatuves. Tas ļoti, ļoti bagātina šo izstādi. Īpaši uzmanību pievērsu fotogrāfijai, kur modeles "mikriņā" ir cieši aizmigušas uz saviem čemodāniem un paunām. No fotogrāfijām rodas iespaids, ka jūs nebijāt visai izlepušas vai priviliģētas? Jā, tā ir ļoti raksturīga fotogrāfija. Skatuves cilvēkam ir jāizdzīvo šī dažādība. Skates bija vakaros, braucieni bija tāli. Rīgas Modeļu nama laikā ir būts gandrīz visās Latvijas pilsētās. Viens no uzdevumiem līdzās daudziem citiem bija "tautas estētiskā audzināšana". Pie tā ļoti piestrādāja. Ja skate bija, piemēram, Ventspilī septiņos vakarā, tad varēja tapt šāda bilde ar gulošām meitenēm.
Vai jums pašām bija jānes arī savi čemodāni un milzīgās somas?
Bija dažādi. Kādreiz bija jānes pašām, citreiz bija ļoti labs serviss. Bija arī reizes, kad pašām bija jāpagludina tas, kas ceļā ir sabojāts. Un bija reizes, kad bija gludinātāji un grimētāji. Tas viss notika milzu amplitūdā.
Šķiet, ka modelēm saslimt ar zvaigžņu slimību īsti nebija pamata. Vai tomēr?
Es teiktu, ka zvaigžņu slimība ir ārkārtīgi indīga lieta. Tas, kurš ātri iegūst zvaigžņu slimību, ilgi reālajā dzīvē nevar pastāvēt. Vajag būt šai īpašajai spējai pielāgoties dažādībai.
Izstādi ļoti bagātina modes fotogrāfes Ilgas Sūnas (1931– 2021) fotogrāfijas. Īpaši viņu aizrāva aizskatuves dzīves momentuzņēmumi. Foto – no Asnates Smelteres privātā arhīva
Pastāstiet, lūdzu, vairāk par fotogrāfes Ilgas Sūnas personību.
Ilga Sūna bija kolorīta personība ar savu biogrāfiju un radošumu, kas lauzās ārā katrā viņas dzīves mirklī. Šodien redzam to brīnišķīgo mantojumu, ko no viņas esam saņēmuši un kas tagad ir skatāms mākslas telpā Ola Foundation. Viņa bija Ainažu pilsētas mēra meitiņa. Viņi visi bija izvesti uz Sibīriju. 16 bērni tika izņemti no vilciena un ielikti laivā pilnīgā likteņa varā. Kāpēc es to visu zinu? Kad man bija 15 gadu, Ilga mani pavadīja uz skatēm Maskavā un Varšavā. Vilcienā Rīga–Maskava es klausījos viņas stāstus. Viņa stāstīja, ko ir iepazinusi Sibīrijas mežos – kā ir lasījusi sēnes, kā pazinusi katru zāli un koka mizu. Dzīve apmeta loku, un pašās mūža beigās Ilgas kundze atkal atgriezās pie dabas un nesa uz manu Salonu A savas fantastiskās pašdarinātās rotas – krelles, kuras viņa savēra no akmentiņiem un koka gabaliņiem, ko jūra bija izskalojusi. Bija arī piespraudes. Jūras spodrinātie atradumi vizuļoja dažādās krāsās.
Izstādi ļoti bagātina modes fotogrāfes Ilgas Sūnas (1931– 2021) fotogrāfijas. Īpaši viņu aizrāva aizskatuves dzīves momentuzņēmumi. Foto – no Asnates Smelteres privātā arhīva
Intervijā ar kuratori Unu Meisteri paužat pārliecību, ka tā bija liela kļūda – atgūstot Latvijas neatkarību, pilnībā atteikties no vieglās rūpniecības un ražošanas. Pakomentējiet, lūdzu, šo domu.
Es domāju, ka tā bija viena no lielākajām kļūdām, jo Latvijā drēbniecības un dizaina spēks bija ļoti, ļoti kvalitatīvs, nests cauri simtgadei. No Padomju Savienības mantojuma mums palika ļoti labas rūpnīcas. Bija, piemēram, firma Latvija, kur 90. gados gāju Salonam A iepirkt šujmašīnas, citas drēbniecībai vajadzīgas lietas, arī audumus sākumā ņēmu no viņiem. Viņi visu, visu izpārdeva. Tur bija ļoti labi itāļu audumi un aksesuāri, viss bija domāts izcilai ražotnei. Tas izkusa kā pavasara sniegs. Visu aizveda prom uz Baltkrieviju un kur tik ne. Diemžēl, jā, tā bija kļūda, jo katrai tautai ir savas lietas. Kāda tauta ir superbiznesmeņi, kāda – supertirgoņi, bet mēs esam labi savā amatniecībā, savā radošumā. Visam pāri dzima nereālā doma, ka mums nekādas ražotnes nav vajadzīgas, ka mēs te būsim ziemeļu Šveice, ka mums zels bankas, un kas tik mums te nebūs. Mēs neapdomīgi izputinājām savas vērtības.
1925. gadā Parīzes dekoratīvās mākslas un rūpnieciskā dizaina izstādē līdzās Ludolfa Liberta, Jāņa Munča un Jēkaba Bīnes sasniegumiem augstu tika novērtēti arī latviešu sieviešu rokdarbi, kas ir Latvijas tautas mantojums un laikmetīgā dizaina spēks joprojām. Šķiet, "lēnā mode" no jauna ierauga un novērtē amatniecību un rokdarbus, radoši tos izmantojot XXI gadsimta modē?
To jau mēs redzam joprojām. Pēc Salona A es gāju palīgos uz Seno klēti, un tur ir tik fantastiski rokdarbi! Ko tik rokas nav spējīgas izdarīt! Tas mums ir milzīgs pluss. Ir cerība, ka tas atdzīvosies, ja tas ir gēnos – kāpēc ne?
Lai gan jūs sakāt, ka neesat linu cilvēks, bet vairāk zīda un atlasa, izstādē vienā sadaļā redzam arī jūsu eksperimentus ar latviešu etnogrāfisko mantojumu, un sākumā tie esot uzņemti diezgan skeptiski – kur redzēts, ka tautas brunči var būt arī mini?
Šajā tēmā es gribētu akcentēt, ka viens ir drēbniecība, amatniecība, ģenētiskais kods, kas ir bagāts ar visām šīm mākslām, bet mēs nospīdējām arī pašas modes, elegances līnijā. Mums bija spoža mākslinieciskā vadītāja, interesanta personība. To es plašāk esmu uzrakstījusi grāmatā. Viņa izmantoja šo spēju, kas ir mūsu rokās, ielikt tieši pašā modes plūsmā, un tur tas apbrīnojamā kārtā uzziedēja. Mēs ar skatēm braukājām pa plašo Padomju Savienību. Maskavā bijām kopā ar labākajiem modeļu namiem. Mūsu mode atšķīrās ar citu krāsainību, sižetu bagātību, ar savu nemainīgu eiropeisko stilu. To stilu, ko mēs saņēmām no iepriekšējā gadsimta. Es skatos mammas jaunības dienu fotogrāfijas, lepojos par vectēva eleganci. Tur bija Mode. Mamma teica, ka bija pat kara laika mode, kad no divām kleitiņām sašuva modīgu trešo. 20.–30. gados Rīgas sabiedrībā jau bija ļoti moderna publika. Man viens dzimtas zars nāk no Jaunpils, un no turienes ir dzimtas stāsti, cik smalki un šiki ļaudis tērpās, dodoties uz operu un citiem notikumiem. Latvijas kultūrā labs tērps vienmēr bijis nozīmīgs. Un ne tikai tērpties, mēs gribam daudz ko skaisti darīt – galdu klāt gribam skaisti, un nepietiek tikai ar skaisti, mēs gribam to stilā, un stilu ir bezgala daudz, gribam dzīvot skaistā telpā, gribam uz galda labas salvetes. Mēs tādi esam, un tērpā tas ir ieraugāms vispirms.
Šādā kontekstā – ko jūs domājat par XXI gadsimta ielu modi, kas ir pilnībā aizgājusi ērtības virzienā un atteikusies no jūsu mammas un vecmāmiņas laika sievišķīgajām plūdlīnijām un elegances?
Man ir sajūta, ka tādas stilu daudzveidības nav bijis nekad. Stili vairojas un vairojas. Modes vēsture kaut ko tādu vēl nav pieredzējusi. Mode ir precīzs laika attēls, un tajā mēs redzam, cik dažādi dzīvojam, cik dažādi saprotam, kas ir labs, kas slikts. Ir savijušies stili no dažādiem kontinentiem, arī no cilvēku ekonomiskās situācijas dažādiem līmeņiem. Tas viss ir savijies kopā krāšņā buķetē. Tomēr ir kodi, kas laužas cauri desmitgadēm un jau vieno visu pasauli. Šodien visi ceļojam un redzam, kas ir līdzīgs, piemēram, lupatainas bikses tīra asfaltu, jaunām meitenēm trīs izmēru lielāki milzu džemperi, seju nosedz kapuči. Varam arī ieraudzīt to, ko mīl katra tauta. Pie zviedriem ģērbjas zviedriski, ziemeļnieciski, tomēr modei tik atbilstoši, itāļi ir itāļi, viņiem atkal viss citādi. Mode ir globalizējusies. Redzam, kā modes skatēs atgriežas rokdarbi. Arī mākslas skolu diplomdarbos to tik daudz. Pēdējās modes skatēs ir bijis tik daudz tamborējumu! Vai tas iedzīvosies, rādīs laiks. Valdošais modes vilnis tomēr ir saistīts ar industriālo modi, kas tiek tiražēta lielos apjomos. Pārējais ir detaļas.
Bebrenes rokdarbnieču adītās rakstainās zeķes un cepures 2020. gadā tika pat prezentētas angļu modes dizainera Nīla Bareta modes skatē Milānā! Pasūtījums pienāca mazdēla izveidotajā interneta veikaliņā.
Viss mums ir tuvu un līdzās.
Vai jūs pati joprojām vēl šujat vai nodarbojaties ar kādiem citiem rokdarbiem?
Pēdējais, ko esmu darījusi, bija skatuves tērps mazmeitiņai pirms desmit gadiem. Nezinu, vai atgriezīšos pie tā, bet nekad nesaki nekad.
Izstādē var iepazīties ar vēl kādu ļoti interesantu jūsu darbības līniju, kad atjaunotās Latvijas valsts pirmajiem diplomātiem, zinātnes un mākslas pasaules cilvēkiem palīdzējāt veidot respektablus un elegantus tērpus. Kā jūs atceraties šo laiku?
90. gadi tūlīt pēc neatkarības atgūšanas sabiedrībā bija kā sprādziens, jauniem laikiem piemērojot un meklējot arī jaunus tērpus. Salons A pēc Ārlietu ministrijas lūguma organizēja pat vairākas skates jaunajiem diplomātiem ar ieteikumiem, ko viņi varētu izvēlēties darbam ārzemēs. Gribējām to "ražots Latvijā". Pēc pasūtījumiem nāca ārkārtīgi daudz mediķu, kuriem bija jādodas uz konferencēm. Bija ļoti daudz jauno uzņēmumu dibināšanas notikumu, līdz ar to – jaunu tērpu veidošana. Cilvēki svētkus svinēja. Bija trakā mode uz somu pirtīm. Nevarēju vien beigt viņus visus nomierināt, ka pirtī ar koka galdiem un beņķiem nevajadzētu dārgus tafta svārkus. Dāmu vēlēšanās bija tik azartiskas, ka reizēm mums nācās piekāpties. Tas bija ļoti, ļoti interesants laiks, kas atspoguļoja sabiedrības garastāvokli.
Ar jums sarunājoties, ienāca prātā – patiešām jebkurš aizgājušā laika cilvēks, pat tas, kurš pats apgalvotu, ka viņam nav nekā kopīga ar modi, tomēr kļūst par sava laika zīmi arī modes ziņā.
Jā, tas ir neizbēgami. Bieži mums patīk teikt – es galīgi neesmu moderns cilvēks, taču, ja viņš ieskries nopirkt kurpītes, viņš taču sev nepirks pagājušā gadsimta modeli, bet nopirks to, ko ražo tagad. Mēs visi esam modeļi, bet daži ir gardēži. Dažiem ir vēlēšanās dzīvot skaistāk. Tā ir stiprāka vilkme par citām. Cits savukārt ir tik ļoti aizrāvies ar darbu, ka viņam ir pilnīgi vienalga, kādu žaketi viņš uzvilks. Vienalga – no manas pieredzes – jebkura sieviete, ja ieraudzīs kaut ko skaistu un vilinošu, tieksies pēc tā. Vienīgais, kas viņu bremzēs, būs viņas noslogotība vai materiālais stāvoklis. Ja sievietei nav vēlēšanās uzlikt sev uz pleca kaut ko ķermenim vai acīm patīkamu, tad viņai ir steidzīgi jāsakārto sevi. Tāds rādītājs nav labs, bet tādas situācijas gadās, un mums būtu jābūt saprotošiem, ja kāds ir nokļuvis tādā situācijā. Salons A bija padomdevējs.
Kas pašlaik notiek jūsu radošajā dzīvē?
Pirms pāris dienām esam pabeiguši darbību šajā izstādē. Pirms pāris gadiem sāku rakstīt savu dzimtas vēsturi. Laiks skrien tik ātri, un arī man tāpat! Ir sajūta, ka vajag to izstāstīt. Dzimta ir bijusi interesanta, ieradusies šajā pasaulē no dažādām pusēm. Man bija pārliecība, ka tas ir jāizdara, – jāuzraksta bērniem un radu bērniem, lai viņi vismaz uzzina savu senču vārdus. Man vienai mazmeitai ir 14, otrai – 20, es šaubos, vai viņām būs interese šodien to lasīt, bet man nav šaubu, ka tāds mirklis reiz pienāks. Tas viss mani ļoti ievilka. Sāku pandēmijas laikos. Man ir šie stāsti un fotogrāfijas. Bēniņos atradu pakas ar senām vēstulēm. Mēs bijām liela ģimene. Mammai bija trīs māsas, viņas garīgi tuvu turējās kopā. Parasti svētku reizēs ļoti daudz tika stāstīts par pagātni. Ja es tagad sāktu stāstīt pie kāda viesību galda par pagātni, tad nezinu, vai kāds būtu ļoti ieinteresēts. Es rakstu to visu ar cerību, ka kādreiz tas būs vajadzīgs. Grāmatā man ir tēma par spēju paredzēt, nojaust, par apbrīnojamām sakritībām dzīvē, par likteņa spēku.
Jūs intervijā kuratorei Unai Meisterei stāstāt, ka jums žurnālisti bieži jautā, kā esat izvēlējusies savu dzīves ceļu, bet jūsu atbilde ir tāda, ka liktenis jūs vienkārši nolicis vienā vai otrā vietā bez lielas pašas izvēles.
Arī tagad dzirdu, kā divdesmitgadīgas meitenes runā par saviem sapņiem. Man tā nekad nav bijis. Es ģimenē biju pati jaunākā. Manas mammas māsa apprecēja Krišjāņa Barona mazdēlu. Pie galdiem vienmēr bija liela runāšana. Mūsu audzināšanā vissvarīgākais vienmēr bija – virzīt bērnus uz izglītību. Vecāki bērnos meklēja, kas viņus interesē un uz ko viņus virzīt, kā jauniešus attīstīt. Kad es par kaut ko izteicos, visi pasmaidīja – ko tas mazais tur čivina! Es netiku pie tādas sevis izsapņošanas.
Bet, ja jūs toreiz būtu tikusi pie vārda, ko jūs pateiktu? Kas jums patika bērnībā?
Brālēni gāja uz botānisko dārzu. Tur bija tāda telpa, kur bija milzu teleskopi, un jaunie LVU studenti pētīja zvaigžņotās debesis. Es viņiem līdzi. Ha, to gan es gribēju! Es teicu – būšu astronome, bet, protams, tas atkal izklausījās smieklīgi. Liktenis laikam apžēlojās par mani un paņēma cieši pie rokas, un, nejautājot neviena vārda, veda mani cauri visai dzīvei. Vispirms ieveda modeļu namā, tad parādīja to pasauli, kas ir aiz dzelzs priekškara. Pēc tam, kad biju nolēmusi kaut mazliet padzīvot mājās, lai saprastu sevi un noņemtu no sevis nost to modes čaulu, mani administrācija nelaida vaļā no darba un lūdza, lai vēl pastrādāju. Pēc tam nāca brīnums ar Salonu A. Radošais vilinājums bija tik liels – tāda telpa Vecrīgā, un ko tik mēs tur nedarīsim! 24 gadi salonā pagāja radošuma, biznesa, ekonomisko problēmu milzīgā kokteilī. Tas prasīja ļoti lielas darbaspējas un arī mācīšanos. Tā bija pavisam jauna dzīve, jo es faktiski biju dzīvojusi uz skatuves un iemācījusies tikai modes mākslas un drēbniecības izpratni. Tas viss bija noticis tepat uz mana ķermeņa. Es saprotu katru milimetru, saprotu auduma kritumu.
Tāpēc izstādē apskatāmais dziedātājas Marinas Rebekas tērps, ar kuru viņa piedalījās Dziesmu svētkos, ir tik skaists – laikmetīga svētku tērpa un tautastērpa brīnišķīgs mistrojums, kur var saskatīt gan atsauces uz Koko Šaneles stila žaketīti, gan Bārtas brunču sarkanumu. Jūs arī pati izstādes atklāšanā pie pelēkā zīda bikškostīma žaketes atloka bijāt piespraudusi palielu saktu, ar kādu tautastērpos tradicionāli sastiprina villaines. Pastāstiet, lūdzu, par savu saktu mīlestību.
Saktu mīlestība man sākās ar to, ka mēs nolēmām ražot modeļu līniju no tautiska auduma. Tikko tu strādā ar tām skaistajām krāsām, tev jau gribas pielikt saktu vai arī kādu no mūsu rotām, ķēdēm, kaklarotām, sprādzēm. Tad gadsimta sākumā nācās gatavoties izstādēm Vīnē, Stokholmā un Parīzē, kolekcijas vajadzēja paplašināt, taisīt vairāk skatuviskas un parādīt kaut ko radošu. Tad es sāku saktas likt pie plāniem šifona audumiem. Tas tik skaisti izskatījās – šifons plīvo, un sakta stingri stāv uz pleca. Tas bija radošs mēģinājums, kas sevi attaisnoja. Arī meitenes, kam bija kāzas ārzemēs, lūdza – vai nevar tērpā ielikt kaut ko latvisku? Tā sakta atkal iedzīvojās modē.
Izstādes noslēgumā aicināt apmeklētājus uz līmlapiņām atstāt savs atbildes uz jautājumu "Kāds ir Rīgas modes kods?" Ko jūs uzrakstītu uz šīs lapiņas dažos vārdos?
Lai mēs pasaules raibumā nezaudētu senās elegances saknes, kas Rīgā dzīvo līdzās ar mūsu arhitektūru, jūgendstilu, to trauslo eleganci. Lai tā izdzīvotu visus laikus un paliktu kopā ar mums.
Izstāde Asnate Smeltere. Nepārtrauktība
Kultūras telpā Ola Foundation (Ķīpsalā, Ogļu ielā 12A) līdz 4.VII
Nepieciešama iepriekšēja pieteikšanās: Olafoundation.lv