19. gadsimts pasaulē bija industriālās revolūcijas un zinātnes attīstības laiks, kas ieviesa jaunas ārstniecības metodes, instrumentus un izglītības reformas. Tieši šajā periodā sabiedrībā nostiprinājās izpratne par higiēnu, slimību profilaksi un veselības uzlabošanu. Medicīnas vēsturē īpaši nozīmīgi bija tādi atklājumi kā pirmā operācija vispārējā ētera narkozē, ko 1846. gadā veica amerikāņu zobārsts Viljams Mortons, un vācu fiziķa Vilhelma Konrada Rentgena 1895. gadā atklātie rentgenstari.
Šajā laikā radās arī jauna profesija – kūrārsts, kas cieši saistīta ar kūrvietu attīstību. Vārds kūrorts ienācis latviešu valodā no vācu valodas, un 19. gadsimta sākumā kūrorti kļuva par sabiedrības veselības un dzīvesveida neatņemamu daļu. Latvijā par nozīmīgākajām kūrvietām kļuva Ķemeri un Rīgas jūrmala, kur tika atklātas pirmās peldu iestādes un uzsākta ārstu prakse. Attīstību veicināja satiksmes uzlabojumi – kuģīšu satiksme un vēlāk arī dzelzceļa līnija, kas ievērojami palielināja atpūtnieku skaitu.
Izstādē pievērsta uzmanība arī sabiedrības paradumu maiņai, kas 19. gadsimtā kļuva par veselības kultūras pamatu. Regulāra roku un sejas mazgāšana, mutes higiēna un dažādu ūdens procedūru izmantošana kļuva par ikdienas normu. Īpaši populāra bija ūdens dziedniecība, ko plaši popularizēja vācu garīdznieks Sebastians Kneips, izstrādājot ārstniecības kursu, kas tika izmantots gan kūrortos, gan mājas apstākļos.