Finišējis 76. Berlīnes kinofestivāls, no kura filmu un notikumu pārsātinātības katrs būs iznesis savu. Daudzi Berlīnes festivālā pabijušie un arī nepabijušie ir paguvuši reflektēt par festivāla atklāšanas dienā žūrijas preses konferencē uzpūsto skandālu: tajā vācu režijas klasiķis un žūrijas priekšsēdis Vims Venderss neveikli izteicās, ka lieki ir jaukt mākslu/kino un politiku, proti, "filmas var mainīt pasauli", bet "ne politiskā veidā". Nestabilitātes, nervozitātes un militāru konfliktu nomocītajā pasaulē Vima Vendersa teiktais izsauca vētrainu pretreakciju, un savu nostāju nācās skaidrot Berlīnes festivāla direktorei Trišai Tatlai, kura šo amatu ieņem kopš 2024. gada.
Par spīti vētrainam sākumam, pats festivāls un tajā izrādītās filmas krīzes pazīmes neuzrādīja. Tieši pretēji – programma, no kuras daudzi negaidīja neko īpašu, jo tajā dominēja nepazīstamu režisoru vārdi, piedāvāja pamatīgu profesionālismu, tematiski aktuālas un stilistiski pārliecinošas filmas. Un neizpalika arī Vima Vendersa tik pārsteidzīgi "norakstītā" politika – pasaules krampjainums, sociālās krīzes un esības dramatisms tika pārstāvēts visplašākajā spektrā. Turklāt laika elpa manāma arī festivāla godalgotajos darbos.
Berlīnes festivāls ir jaudīga kultūras institūcija ar 33 miljonu eiro budžetu, un šis festivāla laidiens bija ļoti svarīgs tā jaunajai direktorei Trišai Tatlai kā pirmais viņas komandas pilnībā veidotais pasākums. Šķiet, Trišas Tatlas komanda labi zina, ko dara, piemēram, akcentē Vācijas kino. Berlīnes festivāla programmās bija iekļauta piecdesmit viena Vācijā veidota filma (kopā ar kopražojumiem to skaits sasniedza septiņdesmit). Arī festivāla galvenā uzvarētāja ir vācu filma: Zelta lāci ieguva Vācijā dzimušā turku izcelsmes režisora Ilkera Čataka Dzeltenās vēstules/Gelbe Briefe – nospriegota drāma par intelektuāļu pāri, kas savu uzskatu dēļ nonāk varas nemīlestībā un zaudē darbu. Filmas darbība notiek stilizētā Vācijas un Turcijas vidē.
Vēl viena stratēģiska Trišas Tatlas izvēle ir orientēšanās uz jaunu režisoru atklāšanu. Nav noslēpums, ka lielo Eiropas festivālu konkursu programmās pamatā tiek iekļautas starptautiski pazīstamu autoru filmas, jo viņu vārdi piesaista gan profesionālo auditoriju, gan plašu skatītāju loku. Laiks plūst nežēlīgi strauji, paaudzes mainās, un ir vērts iegaumēt jaunu režisoru vārdus – to apliecina arī 2026. gada Berlīnes festivāls.
No divdesmit divām festivāla konkursa filmām man izdevās redzēt tikai daļu, kas tomēr veidoja kolorītu mozaīku, kurā ietilpa gan provokatīva somu režisores Hannas Bergholmas šausmu filma – pēcdzemdību depresijas stāsts Naktī dzimušais/Yön Lapsi –, gan divas balvas saņēmusī amerikāņu režisora Lānsa Hamera drāma Karaliene jūrā/Queen at Sea, kas vēsta par vecāku novecošanu un paralizējošu demences pieredzi. Šajā filmā piedalās franču zvaigzne Žiljeta Binoša, un labāko otrā plāna aktieru balvu saņēma viņas partneri Anna Koldere-Māršala un Toms Kortnijs, kuri spēlē demences skarto māti un viņas vīru.
Labākās aktrises balva nonāca vācu zvaigznes Sandras Hilleres rokās par lomu austriešu režisora Markusa Šleincera filmā Roza – vēsturiskā antipatriarhālisma drāmā. Dažas no šīm filmām iznāks arī uz Latvijas ekrāniem, kaut gan, izpaliekot režisoru zvaigžņu vārdiem, tās nebūs viegli izrādīt.