Nekādas vētras nav manos spēkos celt, tas lai paliek Latvijas teātra režisoru (-a) skaļajiem politizētajiem paziņojumiem. Turklāt ielauzties Latvijas teātra zintnieku apkoptajā lauciņā ir riskants pasākums. Nozaru teritorijas ir strikti iezīmētas, un tomēr vēlos piefiksēt tendenci Latvijas skatuves mākslā – ne tikai kinoestētikas izmantošanu, bet arī pazīstamu filmu dramaturģiskā materiāla iedzīvināšanu uz skatuves.
Mēs dzīvojam plūstošas hibriditātes ērā, un robežas starp skatuves norisēm un kino sen ir nojauktas. Rotkho, Orākuls un citi Dailes teātra iestudējumi ir kļuvuši par teātra un realitātes šova estētikas sintēzi, tajos ir panāktas tik elegantas montāžas pārejas un plānu maiņas, ka par tām šo izrāžu veidotājus var apskaust arī kinoprofesionāļi. Un kur tad vēl atsauces un citāti – par tiem gan sīkāk nerakstīšu, lai gan Vitas Vārpiņas tēlotā Hedija Lamāra un Disneja Sniegbaltīte Orākulā ir viena no tām burvīgi naivajām kinematogrāfiskajām atsaucēm, kas mani patiesi aizkustināja. Tas ir personiski, jo man patīk vecas filmas. Šeit gan varētu ļaut iesaukties Kannu kinofestivāla direktoram Tjerī Fremo: "Nav vecu filmu, jo mēs taču nesaucam Mocarta mūziku par vecu – tā ir klasika, tāpat nav nekāda pamata filmas dēvēt par vecām!"
Nacionālā teātra fasādi rotā topošā jauniestudējuma Viss par Ievu plakāts – Viss par Ievu ir Holivudas klasika, šo filmu 1950. gadā uzņēmis Džozefs Mankevičs. Tas ir stāsts par pusmūža aktrises krīzi un jaunas karjeristes liekulību. Filmā galvenajā lomā ir ģeniālā Beta Deivisa, bet to var arī nezināt, jo Nacionālajā teātrī būs sava dīva un sava karjeriste. Režisores Ināras Sluckas veidotās izrādes pamatā ir Mērijas Orras literārais materiāls, kurā ir balstīta filma.
Šajā nedēļas nogalē Dailes teātrī notiks pirmizrāde Vēl pa vienam. Dāņu režisora Tomasa Vinterberga 2020. gada filma ar nosaukumu Vēl pa mēriņam varbūt vēl nav ieceļama klasikas kārtā līdzās Mocarta mūzikai, bet par to var pastrīdēties. Šajā oskarotajā traģikomēdijā savijas pusmūža krīzes un sadzīves alkoholisma tēma – kur gan vēl ideālāka tematiskā simbioze arī Latvijas apstākļiem un teātra apmeklētāju demogrāfiskajai grupai! Filmas sižeta centrā ir draugu pulciņš, kas dzīvē īsteno principu, ka cilvēka spēju augstākais potenciāls atklājas tikai konstantā reibumā. Ticu, ka kinorežiju studējušais Gatis Šmits šīs dramēdijas garu būs iedzīvinājis ar pārliecinošiem teātra valodas līdzekļiem.
Valmieras teātrī pretī savai brīvībai tūlīt trauksies feminisma ikonas Telma un Luīze, atgādinot par Ridlija Skota 1991. gada drāmu un tās varonēm, kuras uz ekrāna iemieso Sūzena Sarandona un Džīna Deivisa. Valmieras teātra repertuārā ir arī Četri balti krekli, kas ir veidoti pēc Gunāra Priedes lugas Trīspadsmitā un atsauc atmiņā Rolanda Kalniņa modernisma estētikā uzņemto filmu.
Lūk, tendence: bez kino – nu nekādi.