Vēl pavisam nesen, gadus piecus atpakaļ, mēs varējām koncentrēties uz Covid-19 pandēmijas apcerēšanu. Ik vakara ziņās varēja uzzināt, cik daudz cilvēku ir ievietoti slimnīcā, cik daudz nomiruši, un pie reizes pašausmināties par valstīm, kurās pārpildīto morgu dēļ līķi jākrāmē saldētas pārtikas mašīnās. Nekas cits īpašs nenotika, ja neskaita to, ka cilvēki bija iespundēti mājās un krita cits citam uz nerviem.
Tagad, no rīta pamostoties, ir bailes ieskatīties telefonā. Bez kara Ukrainā ir arī karš Irānā, bombardēšana Libānā un NATO ģenerālsekretāra taisnošanās, ka alianse neizjuks. Atkal ir jālasa par Grenlandes okupāciju, katastrofisku degvielas cenu kāpumu, rekordzemu dzimstību Latvijā, degošiem tankkuģiem Persijas līcī un Romas pāvesta ziņojumu, ka viņš nebaidās no ASV prezidenta.
Pat pa Rīgas ielām vairs nevar normāli pārvietoties – sniegs ir nokusis, un no ziemas šķūņiem uz pilsētas ietvēm izkrāmētas grēdas ar apdauzītajiem elektroskūteriem. Vislielākais prieks no tiem būs dzērājiem, kuri piektdienu naktīs pa trim uz viena verķa kratīsies atpakaļ no centra uz saviem guļamrajoniem. Sākot ar 1. aprīli, tiem netīrajiem dranduļetiem ar lielajām, resnajām riepām – pašgājēju velosipēdiem – vairs nav atļauts pārvietoties pa gājēju ietvēm, bet tas gan nenozīmē, ka ar melnu šalli aptinies viesstrādnieks nedrīkst lielā ātrumā pieripot tieši pie ēdnīcas durvīm, nobloķēt ieeju un turpat tusēties ar vēl dažiem kolēģiem, gaidot kebaba pasūtījumu.
Arī normāli paēst vairs nevar ne ēdnīcās, ne restorānos. Tieši tad, kad saņemu ar zaļām lapiņām rotātu krēmzupu un ievelku nāsīs kardamona aromātu, man visdrīzāk garām sprauksies kāds no šiem veiklajiem zēniem ar milzīgu kasti uz muguras, kam pa vidu būs sakaltusi, brūna strīpa no dubļu šļakstiem. Runā, ka viņi pa ceļam nostrebjoties no zupas un pagaršojot nūdeles, katrā ziņā tagad restorānos īpaši jāpiedomā, kur sēdēt, – agrāk bija jāskatās, lai neesi taisni viesu ceļā uz tualeti, tagad vēl jāaprēķina kurjeru trajektorija un jānopēta vietas, kurās viņiem tiek atstātas izvadāšanai paredzētās pakas.
Protams, ne visi grib sēdēt restorānā, kur joprojām var noķert Covid-19, kādam ir jāsēž pie datora un jāliek sociālajos tīklos visas šīs briesmīgās ziņas. Ja liela vietējā ēdināšanas tīkla filiālēs visu tautību pārstāvjus ir izdevies ietērpt latviešu tautastērpos, to noteikti varētu izdarīt arī ar kurjeriem. Ja nepieciešams, vajag pieņemt attiecīgus Ministru kabineta noteikumus. Ja, piemēram, indietis vai jebkuras citas tautības pārstāvis, kurš mūsu zemē sniedz šādus pakalpojumus, ne tikai apmeklētu latviešu valodas kursus un elpotu mūsu sāļo Baltijas jūras gaisu, bet arī ēdnīcā ienāktu rakstainā tautastērpā, turklāt nevis ar tarpaulīna kasti, bet ar klūgu grozu uz muguras, mana latviskā sirds pukstētu priecīgāk. Ja viņi vēl sāktu vairoties un laistu pasaulē mazus bērneļus Latvijai, būtu pavisam labi. Citādi sanāk, ka mēs tikai dziedam un dejojam, bet ar katriem nākamajiem Dziesmu svētkiem dzimušo bērnu skaits arvien samazinās.