Kaut kā neiet mums ar tiem pieminekļiem: plašās demontāžas otrajā vilnī pa skuju taku aizsūtījām Māti Dzimteni, dzejniekus, pa kādam ģenerālim un fiziķim, atņemot baložiem ekskluzīvu iespēju, kur piesēst. Tagad tie mētājas kur nu kurais – ģenerālis de Tolli vēro Jūrmalas kāpas, Puškins snauž Sarkandaugavā, vēl ar dažiem citiem bronzas kolēģiem paslēpies zem plēvēm. Māte Dzimtene no "atbrīvotāju" pieminekļa ir pārkausēta krānos un skrūvēs, stiprinot ūdensapgādes sistēmu, bet vēl dažas galvas ir noslēptas privātos šķūnīšos un gaida nākamās paaudzes.
Par to varētu neuztraukties, ja vietā no zemes līstu ārā jauni pieminekļi, bet ar to mums galīgi neveicas. Vasarā noslēdzās metu konkurss par Vecrīgas Neatkarības laukuma pārveidi un vides objekta realizāciju. Rezultāts – pirmās trīs vietas netika piešķirtas, un neviens no pieteiktajiem projektiem netika atzīts par īstenošanas cienīgu tik dižai idejai kā neatkarība. Turpat Vecrīgā, pie Operas esošajā Teātra laukumā, Aspazija lūkoja tikt pie sava trešā vai ceturtā iemiesojuma. Mākslinieki strādāja, locīja dzejnieces tēlu, bet beigās visi padevās. Tur joprojām stāv puķu kastes, tūristi laiski pīpē, un publikai nav iemesla atkal būt šokētai sociālajos tīklos. Tāpat nīkuļo vēl viena cēla ideja – Svešo varai spītējot – piemineklis, kas iecerēts Radio ielā, vietā, kur kādreiz bija Radio tornis. 1963. gadā tajā uzrausās kāds students un pēc sarkanbaltsarkanā karoga izkāršanas aizbrauca atsēdēt septiņus gadus labošanas darbu nometnē. Konkurss notika, tajā pat tika pie rezultāta, bet maks organizētājiem bija tukšs, skanošā nav un sazin kad būs. Ir iespēja ziedot.
Tagad ir sanācis tā, ka kaitinošie ģīmji ir norauti, bet esam pārāk pliki un nevarīgi, lai uzliktu sev tīkamus tēlus. Varbūt mierinājumam der apziņa, ka nebūt neesam vienīgie šajā cīņā ar spokiem. Tieši lielajās valstīs šis jautājums ir sāpīgāks. Kas tik nav gāzts no pjedestāliem pēdējos desmit gados! Starp vergturiem ģenerāļiem, visādiem sievu sitējiem un bērnu mocītājiem viens no spilgtākajiem personāžiem manā topā ir XIX gadsimta Tasmānijas premjerministrs, kurš bija ielavījies morgā un no pēdējā mirušā Tasmānijas aborigēna savāca galvaskausu, ko nosūtīja uz Londonu. Lai zādzības neturpinātos, aborigēna līķim nocirta rokas un kājas. Tādu viņu beigās apglabāja – rumpi, kas apklāts ar oposuma ādu un Lielbritānijas karogu.
Pasaulē ir muzeji, kas pieminekļu sāgu spēj izmantot izcilām izstādēm. Losandželosas Laikmetīgās mākslas muzejā MOCA tikko atklāta elpu aizraujoša izstāde ar triviālu nosaukumu Monumenti. Tās veidotājiem ir izdevies vienkopus pulcēt krietnu pulku gāzto dižvīru – bez rokām, bez kājām, aplietus ar krāsu un pārveidotus tā, ka cēlajam jātniekam pazudis gan savs, gan zirga ķermenis, palikušas tikai sešas kājas, cimdi un aste. Izstāde rosina pārskatīt amerikāņu identitāti un izvērtēt, ko ir vērts atcerēties un kas ir aizmirstams. Tā būs atvērta līdz 2026. gada maijam, un pieminekļu karu entuziastiem ir jāuztver kā obligāts svētceļojums.
Bet kā ar mums? No vienas puses – publisko pieminekļu lieta mums galīgi nevedas, no otras – pateicoties kapu kopšanas kultūrai, personīgo, mazo kapu piemineklīšu jomā esam viena no dižākajām nācijām pasaulē.