Klāt laiks, kad dārzā sāk ziedēt augļu koki un cauri zālei spraucas pirmās puķes – pienenes. Arī balkona puķu kastē laiks pabārstīt sēklas un iestādīt šī gada vasaru gaidošos augus. Daba raisa dīgšanas spēkus, dzen saknes un velk asnus gaismā. Pētnieki noliecas pār šiem radījumiem un cenšas saprast, kā tas notiek. Kas notiek ik zāles stiebrā. Kas notiek cilvēka apziņas dzīlēs, un kā šīs raisošās programmas veido domājumus, sapņojumus un galu galā izvēli ikdienas dzīvē.
Šīs pārdomas plaukst, kad lasu Ilzes Jansones jauniznākušo stāstu krājumu Sapņi pilnos teikumos. Stāstā Šaubu nav galvenais varonis aizņemts ar sapņu montāžu kā melodiju, kura skan pati no sevis. To var klausīties un grimt tajā kā dabas vēsmotā pavasara priekā, bet var arī to analizēt un veidot priekšstatus par savas apziņas dzīļu pasauli. Vai mūsu psihe neiederas nekad līdz galam neizpētāmajā realitātē, kas ir mūsu sugai pieejamo pasaules, caur senčiem mantotu un pašu piedzīvojumu okeāniskās dabas dotumi? Vai mēs esam pavasarīgo sajūtu piedzīvojumu veidojošās, klātbūtnību kārtojošās laika mašīnas?
Šobrīd ārpasaules trauksmē verd tuvējo laiku kopētie un pārkopētie notikumi, nemitīgi prātā laužas politiskās sacensības iespaidi un izpausmes. Jautājums ir tāds: vai nākotni var uzkonstruēt no tuvākas, tālākas vēstures piemēriem? Vai var uzminēt visu iespējamo sabiedrisko norišu, sociālās dzīves pavērsienu iespējamību?
Tomēr vajadzēs iet un vēlēt. Vēl šī vasara, un tad atkal nāksies izvēlēties. Neviens cits, izņemot mūs pašus, nebūs vainīgs, ja izrādīsies, ka esam vien aizklausījušies glītākus, neglītākus, jēdzīgākus, nejēdzīgākus dziedājumus. Es jutīšos vainīgs, ja mani apkrāps prātojumu spēlmaņi.
Kā es varu zināt, kurš patiesi vēlas visas sabiedrības labklājības augšanu, nevis tikai savu svētulīgo seju zelta rāmī, nevis paša tirgošanās sviru spēka palielināšanos, jo likumus tad pumpēs viņš, risinājumus un rīkojumus ar sava pāļdzinēja triecieniem dzīs viņš, lai veicinātu savu bankas kontu piepildīšanos?
Var atklāt, var uzminēt? Vai arī nav iespējams pareģot katra personāža gribas un mērķu uzstādījumu patieso dzinuli?
Kā saka dvēseles dzīļu pārpasaules telpā sastaptais Pretinieks Ilzes Jansones stāstā: nešaubīgi atrast īsto Priekšnieku var būt tikai laimes spēle – uzminēsi, neuzminēsi, liksi uz īsto zirdziņu skriešanās sacensībās un iegūsi dzīves spara paaugstināšanos vai zaudēsi un nonīksi, sētmales dubļu krāvumos iestidzis.
Es vērošu pretendentu uzstāšanos un mazāk klausīšos apgalvojumos, kurus viņi pasniegs it kā skaidrām un saprotamām frāzēm, tomēr iestudēti un samāksloti, kas lielākoties ir tikai realitātes mītu veidojumi. Varbūt šīs izrādes jāskatās no tās puses, kā tās tiek izpaustas intonācijās, žestu izpausmēs (piemēram, stingums un vaibstu nekustība var būt bīstams signāls, jo liecina par runātāja iekšējo cīņu, viņam svarīga tobrīd ir ne jau iepriekš izstrādāta jēga, bet kā viņš to pasaka).
Nevajag elkus. Svarīgāki ir nākotnes augļi pēc ziedēšanas.