Kā reaģēt mums, kuru rēķini aug arvien pieaugošā tempā?
Politika jau sākusi darboties biznesa garšā. Tās reklāma pauž: viss super! Vai vērts nez ko mainīt? Vai arī tieši otrādi: mūsu varenais Nākotnes nesējs – viņš visus izvilks no posta!
Klaigāšana rada tik vien kā atbalsis. Tā neizmaina. Plakāti muļķo! Tad nu pieņemu, iespējams, senzināmu patiesību, ko esmu pēdējā gadā sapratis: galējības nestrādā.
Jau tālajos manas jaunības laikos, kad visas avīzes bija pilnas ar "tik uz saulainajām komunisma tālēm" lozungiem, neviens toreiz fanfarām neticēja. Tie gluži vienkārši bija stulbi propagandas meli ar nolūku kontrolēt masu domāšanu. Tas nekad nav bijis iespējams un tāpēc nedarbojās arī tajos laikos. Taču mūsdienās, kad viss tiešsaistes tīkls ir pilns negācijas, iztrūkstošā apliecinošā nots īpašā veidā nostrādā pārliecinoši. Piemērs tam ir televīzijas šovs Pārdziedi mani!, kura otrā sērija beidzās pagājušās nedēļas nogalē. Vēlētos pievērst domājošo uzmanību tam, ka eksperti, vērtējot dalībnieku sniegumu, šajā raidījumā īpaši uzsver savu pozitīvo skatījumu un dzirdējumu. Uzstāšanos nekritizē, to apliecina.
Rezultāti ir pārliecinoši. Dziedātāji šādā "laikmeta garšām" pretējā un tāpēc negaidītā attieksmē jūtas īpaši pacilāti, un viņu sniegums tikai uzlabojas. Jo enerģija dodas turp, kurp to velk patiesā spēka lauks.
Gribētu novēlēt sev neturēties pie standartu shēmām, lai tikai netiktu aplīmēts ar birkām "švakais mugurkauls". Nedomāju baidīties no šiem manipulatoru plakātiskajiem vērtējumiem, jo realitāte prasa saprast, just un izdzīvot mainīgo īstenību, nevis būt pakļautam "miroņa stīvās muguras prasībai". Shematiskās kārtības mašinērijā ierautie grib, lai pārgrieztos viss, neko pa īstam nemainot, ja nu vien kādu izkārtni vai dažus personāžus uz viņu pareizās kārtības iedomu skatuvēm. Šīs ilūzijas vārdā līdzjutēji prasa "demonstrēt mugurkaulu".
Vislabāk droši vien būtu, ja uzrastos diktatora paveida centrālais tēls. Tam "kloķa-klaņa mugurkaulnieki" padotos, un tas izvestu kādā reklāmas laukā, kur propagandētais vienmēr rādās patiesā vietā. Kāds nieks jau arī mainītos, ja Numur Viens būtu sev iegrābis pietiekami daudz, lai kādu nieku pamestu dažiem līdzjutējiem.
Vai tā jau nav bijis? Šīs sacensības par troni nav nekas jauns. Bez tām arī neiztikt, tāpat kā bez militārajiem un citiem drošības dienestiem. Taču domāju arī par mākslas vērtībām, kas neprasa pakļauties, tomēr ierosina vēlēšanos saprast, lai pa savam izturētos pret ārpasaules spēlēm.
Netaisos nevienu pamācīt, kā izpausties sociālajos tīklos, nemēģināšu pārliecināt nevienu mainīties viņam piemērotajā standarta attieksmē, ja tas nav iespējams. Tomēr piedāvāju gan sev, gan tiem, kuri uzklausīs, vienkāršu domu: tukša spļaudīšanās nelīdzēs, tālākā ceļa virzību var iegaismot patiesā meklējumi, nevis nolieguma vāks.