Reiz slējās Staburags, reiz dzīvoja Zaķusala. Dabiskas un emocionāli saistošas vietas mums tuvējā pasaulē. Es dzīvoju Kundziņsalā un labi atceros, ka pagājušā gadsimta otrajā pusē gadiem ilgi nebijām droši, vai mūsu salu nepārņems ostas plešanās. Kā tolaik teica – viss sociālistiskās sabiedrības attīstības labā. Neko daudz neatšķiras arī citu konstruētu biznesa shēmu uzmākšanās cilvēka dabisko vērtību izjūtām. Nav mazums mantkāres ticības apsēsto personu un viņu sacerēto tehnokrātiskās (sauktu arī par "progresu") izpratnes rēgu, kas vērtējami pretrunīgi, kā panākumi un posts vienlaikus: elektrostacija, osta, televīzijas būves, vēl citi objekti.
Šajā ziņā nevaru nepiekrist Alvja Hermaņa jaunās izrādes Ābeļziedi upē ievirzei: no vienas puses, ir dvēseliski apdzīvotas cilvēku mājas, mūsu atmiņas, mūsu gara dzīves izpausmes, no otras – varas intereses, sacensību mokošā tieksme būt pirmajiem bagāto listē.
Domājot par bijušās pasaules virzību, konfliktiem un progresa jēgas uztveri, par labā un ļaunā vērpšanos tajā, atcerējos deviņpadsmitā gadsimta autora Roberta Lūisa Stīvensona fantāziju romānu Doktora Džekila un mistera Haida dīvainais stāsts. Zinātnieks Stīvensona romānā, sekojot savai pētnieka vēlmei, pārtop par briesmoni. Vai mūsdienu cilvēkam būtu noslēpums, ka produktīvas tehnikas attīstība velk līdzi ieroču modernizēšanos? Izzināt, saprast – tās ir saprotamas un apziņas dzīlēs programmētas vēlēšanās pārvērst līdz šim haosa pārvaldīto dzīves telpu par noformulētas kārtības paraugu un atbilstošu konstrukciju, kas noder par slēpni no iespējamām bīstamām vētrām reālā dabā, tāpat darbojas kā sevī nesto prāta spēju augšupvirzošais spēks.
Dabiskais savās izpausmēs ir gan skaists, gan laimes un dzīves mirdzums, brīnuma sajūtu raisītājs, gan arī kas bīstams.
Senlaikos pretinieki vicināja zobenus un vajadzēja krietnu brīdi, lai pieveiktu ienaidnieku. Iznīcības mašīnas gūst arvien plašāku ietekmes telpu, un bojā iet ne vien bruņotais pretinieks, bet arī cilvēki, kas notikušajā ierauti nejauši. Jā, arī agrāk sadursmēs varēja zaudēt dzīvību, reālā neparedzamās dabas dēļ. Šodien uguns spēku sevī līdzi nesošās lidojošās ierīces mērķtiecīgi grauj ne tikai kara darbībām paredzētās konstrukcijas, bet arī dzīvojamās celtnes. Mums zināms, ka kodolieroču lietošanas rezultātā pasaule varētu pilnībā iet bojā. Tāda realitāte. Tās ir materiālās dzīves augšupejas un drošākas eksistences uzlabošanai iedarbinātā progresa ļaunumu nesošās sekas.
Nenoliedzu dzīves kvalitātes uzlabošanai veicamos pasākumus, tomēr nekad neaizmirstu, ka tas, ko labklājības veicināšanai piedāvā viena vai cita vara, lai tie būtu tirgotāji vai politiķi, citiem cilvēkiem neizbēgami nesīs līdzi viņu dzīvē arī negatīvo. Varas reklamēšanās plakātos to nepieminēs. Mārketings prasa uzpucēt vien pozitīvos preces aspektus. Realitātes pētnieka darbs būtu bez kādas konkurences un sacensību piegaršas savās atziņās cieši piekoriģēt aktīvo reklāmistu un sajūsmināto sekotāju līksmošanu.