Nedēļā, kuras beigās sociālie tīkli piebira ar attēliem no Kannām – prieks bija skatīties, cik grezni izskatījās filmas Uļa komanda nozīmīgajā pasākumā, – Latvijas Televīzijā varējām noskatīties kādu citu, daudz mazāk pamanāmu darbu, kurš tapis Zviedrijā, taču vistiešākajā veidā attiecas arī uz mums. Otrdien, 19. maijā, LTV1 piedāvāja dokumentālu filmu Operācija Matrjoška. Krievijas slēptā fronte. Iespaidi gan ir pretrunīgi.
Kā jau nosaukumā solīts, filma grasās atklāt baisus noslēpumus par Krievijas īstenoto informatīvo karu Baltijas valstīs, bet jau pēc pirmajām minūtēm liek uzdot jautājumu – kā atšķirt atmaskojošu kino no īstas propagandas, ja pēdējai ļauts izpausties krietni vairāk un krāšņāk nekā kritiskiem komentāriem?
Filmas dramaturģiskā struktūra atklājas visai ātri – to veido daudz tiražētu kadru no 9. maija svinībām Narvas upes abos krastos un Maskavā 2025. gadā, kā arī arhīva kadri pie nu jau nojauktā pieminekļa Rīgā un tamlīdzīgi. Daudz emocionālu izteikumu no Baltijas "parastajiem" krievu iedzīvotājiem, kuri visi kā viens nav mierā ar neatkarīgo valstu "režīmiem", kā arī prokrievisko demagogu uzstāšanās – neminēsim vārdus, lai tos lieki nepopularizētu, kaut gan mēs tāpat tos labi zinām.
Katrai šādai epizodei seko neizteiksmīgi ekspertu (no kuriem dažiem tāpat ir šaubīga reputācija) komentāri, ka, lūk, pie pretvalstiskā noskaņojuma vainojama Krievijas propaganda. Vismaz pusi filmas laika uz ekrāna vajadzētu mirgot sarkanam uzrakstam "Dezinformācija!", jo, ziniet, cilvēki televīziju skatās arī fragmentāri, pārslēdz kanālus un paskaidrojošos komentārus var arī nesagaidīt! Savā ziņā filma ir meistarīgi veidota – nemainīgi draudīga mūzika un nesaistītu ainu montāža rada iespaidu par plašu tautas protesta kustību, kas tūlīt, tūlīt izvērtīsies nemieros. Pievienotas reportāžas no militārajām parādēm Maskavā un Kaļiņingradā. Filmas sižetā pretspēks ir vien daži neatkarīgi žurnālisti, kuri sazvērnieciski slapstās pa kaktiem.
Faktiski filmā nekur neparādās, ka Latvijā, Lietuvā un Igaunijā ir arī sabiedrības vairākums un varas iestādes galu galā, kas Kremļa aģentus pazīst kā raibus suņus un vajadzības gadījumā dotu pretsparu. Tieši otrādi – attēlu un satura manipulācija seko viena otrai, it kā nekādu Baltijas valstu vispār nebūtu, tikai varenā "krievu pasaule" un tās ienaidnieks NATO.
Filmas autors ir kāds mazpazīstams režisors, vārdā Alex Shiriaieff (Aleksandrs Širjajevs?), filmu producējusi studija EuroArctic Media Group, par kuru tāpat ir visai skopa informācija. Saprotams, ka filma adresēta zviedru auditorijai, kurai mazliet panikas miera laikā varbūt nenāk par ļaunu, tomēr būtu interesanti uzzināt – kāda gan slepena vara likusi to demonstrēt Latvijas Sabiedriskajam medijam, turklāt nedēļā, kad Latgales bērni jau tāpat slēpās skolu pagrabos?