Pītera Dohertija klātbūtne kļuva par skaistu piedzīvojumu katram šajā vakarā, jo to, kuriem viņš kaut kādu iemeslu dēļ nekad nav paticis, vienkārši tur nebija. Zālē nebija drūzmēšanās – katrs varēja nonākt tik tuvu skatuvei, cik vien vēlējās. "Merča" tirgotavā pie garderobes bez liela uzcenojuma tika pārdotas Pītera jaunākās soloplates ar viņa autogrāfu.
Uzreiz pēc iesildītājas Elizabetes Balčus uzstāšanās Pīters Dohertijs iznāca uz skatuves ar kaudzīti paša izdoto žurnāliņu jeb fanzine ar savu mākslu un tekstiem, ko par skaidru naudu tirgoja interesentiem. Tieši un bez starpniekiem. Gribētāju, kuru rokas ar desmitniekiem lūdzoši stiepās pretī Pīteram, bija gana daudz. Jau pašā koncerta sākumā Pīters pajautāja, vai kāds vēlas tēju, un kādam apmeklētājam pirmajā rindā tika ielieta un pasniegta tējas tase.
Intervijā KDi mēnesi pirms koncerta Pīters stāstīja, ka nekad iepriekš neizdomā scenāriju un spēlējamo dziesmu sarakstu, jo allaž ieklausās savās sajūtās, kad nonāk tajā vietā, kur spēlēs. Jelgavas Melno cepurīšu balerijā Pīteru gan jau neielaistu, jo ierasti uzvalkā un elegantā hūtē redzētais mākslinieks šoreiz bija treniņbiksēs un plakanā naģenē. Formāla koncerta sākuma kā tāda pat nebija (parasti mākslinieki, ovācijām un pat fanfarām skanot, svinīgi ierodas uz skatuves) – Pīters vienkārši paņēma akustisko ģitāru un sāka spēlēt. Visu vakaru uz skatuves viņš jutās kā savā istabā, kurā gāžas drēbju pakaramie (tā bija koncerta scenogrāfijas daļa) un viesi var iemalkot tēju.
Ieradis, ka publika parasti dzied līdzi, Pīters laiku pa laikam aizgāja no mikrofona, bet latvieši jau tos dziesmu vārdus nezina tik labi kā angļi, kuri savukārt dzied līdzi tik skaļi, ka pārkliedz pašus mūziķus, un tas mēdz būt kaitinoši. Vietām Pīteram pievienojās trompetists, kura pamatuzdevums bija pieskatīt koncerta tehnisko norisi. Un arī mūsu puses skaņotājs – liepājnieks Juris, kurš pēdējā laikā bieži sastopams Palladium, – tika aicināts paņemt ģitāru un kopā ar skatītāju kori izpildīt tautasdziesmu Bēdu, manu lielu bēdu, pats Pīters pievienojās ar mutes harmonikām un "ramtai, ramtai, radiridirīdi, ramtai rīdi rallalā" dejām. Kāds horeogrāfs – Dohertija fans – varētu tās iestudēt nākamajiem Dziesmu un deju svētkiem ar visu gaisā pasviestās cepures nokrišanu uz sejas priekšnesuma finālā.
Vienā brīdī skatuves malā parādījās Pītera mazā meita Billija Meja, kura vēroja tēta uzstāšanos. Idilliski un sirsnīgi. Programmas noslēgumā izskanēja grupas Babyshambles lielākais hits Fuck Forever. Pēc šīs dziesmas Pīters pameta skatuvi un vairs neatgriezās. Neatlaidīgākie fani vēlu vakarā viņu sastapa pie izejas no koncertzāles, dažs dabūja kopīgu foto un pat malciņu šņabja no mākslinieka, kurš agrāk bija kļuvis slavens ar to, ka visādu starpgadījumu dēļ atcēla koncertus, bet nu viņš sev draudzīgo pasauli soli pa solītim ir pie šī radošā haosa pieradinājis, jūtas tajā laimīgs un ļauj tāpat justies arī citiem, kuriem sanācis būt tuvumā.