Skaidrs, ka esmu uz turieni devies patverties no ziemas dzimtenē un apciemot draugus, kuri turp pārcēlušies šī paša un arī citu iemeslu dēļ. Meksikāņiem pašiem gan šī atsvaidzinošā dzestruma būtiski pietrūkst, par to liecina ne vien pēc iespējas zemākas temperatūras nodrošināšana ar gaisa kondicionētājiem starppilsētu autobusos, kuros bez vilnas zeķēm un kādas sedziņas neiztikt, gan neskopošanās ar ledus daudzumu jebkura dzēriena glāzē, gan vates sniega pikuči pie spēļu lācīšu un Ziemassvētku vecīšu zābakos ieautajām kājām veikalu skatlogos.
Īstu sniegu gana daudz pieredzējušajam viesim no tālās ziemeļvalsts, kaut ko tādu ieraugot, nekas cits neatliek kā dziļā cieņā sastingt miera stājā un novērtēt šos centienus ar putekļainiem uzbužinātiem vates kušķiem uzburt to svētku sajūtu, kas mums regulāri pieejama gan pirms, gan pēc gadumijas. Te tu pastaigājies pa ziemas sezonā gluži tukšo pludmali un laiku pa laikam meties siltajos okeāna viļņos. Kārtojot rindiņā atrastos par Baltijas jūras krastā izskalotajiem krietni prāvākus gliemežvākus, kuros viļņu un laikazoba izdrupinātie caurumi atgādina acu dobumus galvaskausos, tu domā par sen zināmo pasaules kārtību, ka ikkatrs no mums aiz sevis visilgāk atstāj to, kas sadalās vislēnāk. Protams, tikai tādos gadījumos, kad viss notiek dabiskā ceļā un pa vidu neiejaucas visādi kremēšanas pakalpojumi, kas arheologiem pēc gadu tūkstošiem, veicot zemes pagātnes iedzīvotāju uzskaiti pēc atrasto kaulu daudzuma, radīs aplamu priekšstatu par planētas apdzīvotības blīvumu.
Lūk, arī kāda viļņu rūpīgi pa tīro noskalota zivs asaka vai rāpuļa mugurkauls papildina tavu spocīgo kolekciju. Tad tu pēkšņi atceries dzejnieku un mūziķi Gunti Kursišu, kurš lūdza atvest no Meksikas kādu mediatoru, un sāc vākt arī mazos gliemežvākus – kāpēc gan lai nespēlētu ģitāru ar tiem? Sadrups pret metāla stīgām viens, grābsi nākamo, ja priekšā pie mikrofona statīva piestiprināts no kāda zālēdāja galvaskausa izveidots trauks un uz to pavērsta tuvplāna kamera, kuras ķertie kadri ekrānā rāda šo sazin cik seno sālsūdenī izturēto gliemežvāku cīņas ar ģitāras stīgām, kas arī var pārtrūkt, ja gadās kāda asāka sen mirušās dzīvās radības pamestās mājas šķautne. Tā nu gan nevarēšot, jo tie sadrups pārāk ātri, – neticīgi saka Meksikā sen mītošais basģitārsts Juris Tipa, kurš nesen mūzikas izplatīšanas vietnē Bandcamp ievietojis līdz šim nekur virtuālajā vidē nepieejamos, Latvijas XXI gadsimta rokā nozīmīgos grupu Depo un Pasaules gaisma divdesmit gadu vecos ierakstus, pieliekot punktu ieilgušajai patiesās vēstures slēpšanai.
Tikmēr dzimtenē jau sākas gatavošanās ikgadējām mūzikas industrijas balvu Gamma un Zelta mikrofons pasniegšanas ceremonijām. No tām visai tālu stāvošais allaž neprognozējamais tīrradnis Simons Krasts nupat kā ierakstījis jaunu soloalbumu studijā pie Ingus Baušķenieka. Atgriešanās mājās būs nudien interesanta, un ne tikai tāpēc vien, ka mešanās pēc izkarsēšanās pirtī uzreiz āliņģī vienmēr garantē atsvaidzinoša piedzīvojuma sajūtu, ko mērenība nekad nesniegs.