Mums ir viena tēma, viens notikums, viena aktualitāte – troksnis ap to visām mutēm izslēdzis skaņu, visās ausīs saspraudis korķus – jūs nevarat sadzirdēt neko citu, pat ja vēlētos! Jūs nevarat parunāt ne par ko citu, un jūs arī nevarat atturēties no vēlēšanās izteikties. Vēl vairāk – kāds izslies pirkstu – atturēšanās izteikties jau pati par sevi ir piesliešanās tai otrai, nepareizajai pusei. Tiesa, tajā veidā, kā vesela valsts pirms nedēļas ar troksni izstājās no civilizācijas, nekā patīkama nav. Tikmēr es cenšos atcerēties, cik reižu jau esmu to dzirdējis – pēdējos piecos gados vien sanāk vairākas.
Atceraties, kādi tik vārdi, frāzes, pārmetumi un apvainojumi netika sviesti pa gaisu pandēmijas sākumā? Tas laiks bija traumatisks, jūs teiksiet, nervi uzvilkti. Visiem vajadzēja sēdēt mājās, kamēr ārā staigāja neredzams ienaidnieks. Nāves draudu ēnā var pazaudēt ne tikai pacietību, bet arī savaldību un sarunāt daudz ko tādu, ko vēlāk var nākties nožēlot. Taisnība. Tikai tiktāl, ka domu skaidrībai, precizēšanai, ja ne pat maiņai, ir jāseko, citādi tās paliek mūžīgi duļķainas. Nākamā reize bija tad, kad Krievija iebruka Ukrainā, – atkal jau šoks un pārsteigums radīja tik daudz nepārdomātu reakciju, ka ikdienišķa rupjība būtu mazākais, ko cilvēkiem pārmest.
Cilvēki ir emocionālas būtnes, jūs teiksiet, nevar prasīt, lai tie vienmēr darbotos saprātīgi, kur nu vēl lai pārdomāti izteiktos! Kaut gan kļūdījās, būsim atklāti, gandrīz visi: gan tie, kas teica, ka Krievija nevienam neuzbruks, gan tie, kas teica – tāpat vien jau neuzbruka, gan tie, kas paredzēja drīzas kara beigas un ka ukraiņi nespēs sevi aizstāvēt. Labi, vismaz vainīgais bija skaidri redzams un frontes līnija saprotama – lai arī tikai, pieļauju, pa gabalu. Tomēr ar kliegšanu vien ukraiņi teritorijas neatguva un joprojām turas pretī pārspēkam gan ar drosmi, gan gudrību, gan civilizētās pasaules palīdzību – nepietiekamu, joprojām nepietiekamu…
Un kas, lūdzu, noticis šoreiz? Kādam likusies ļoti laba doma: izvilkt dienaskārtībā jau apstiprinātu starptautisku apņemšanos un izmest sētā kā granātu bez drošinātāja, lai cilvēki paši no sevis sadalītos nāvīgos ienaidniekos – savējos un pretiniekos, piekritējos un noliedzējos, pat nepieminot konservatīvos un liberāļus, jo tāds dalījums attiecībā uz strīdus priekšmetu ir vienkārši neatbilstošs. Un vēl kādiem likās laba doma pieslieties provokatoriem, lai juceklī sazvejotu savu labumiņu, atrastu savu baru un mestos kaujā. Par ko, pret ko, uz kurieni – kāda starpība! Vārdos jau to kaut kā ietērps, tikai vārdi vairāk slēpj nekā atklāj un paliek nesadzirdami, nesaprotami, neievēroti pārprastu un tīši sagrozītu nozīmju lapkritī.
Tāds, lūk, rudens, no zelta ne miņas.