Kāpēc es ne visai ticu dokumentiem, plāniem, vadlīnijām un dokumentiem ar šādiem solījumiem? Pat nevis neticu, bet uzskatu par tīrāko liekulību. Jo šie plāni parasti neietver nekādus solījumus latviešu valodas pratējiem. Un es te nerunāju par prašanu A, B, X vai Y līmenī, ko varētu pārbaudīt kaut kāda komisija un atzīt par gana labu esam. Es runāju par līmeni, kurā top publikai adresēti teksti – literatūra, raksti, tulkojumi. Par līmeni, kura dēļ būtu vērts valodu studēt, pētīt, pilnveidot.
Varu padalīties ar novērojumiem – kā nekā jau vairākus desmitus gadu rakstu par mākslu latviešu valodā, tātad piederu pie "satura radītājiem", kā tagad pieņemts teikt, un satura radīšana latviešu valodā it kā esot viens no atbalstāmiem paņēmieniem latviešu valodas stiprināšanai… Jāatzīmē gan, ka saturu latviešu valodā var radīt arī burtiski ne no kā – vienkārši iedarbinot kādu digitālo tulkošanas rīku, ko izmantot ir ātrāk un lētāk nekā paša smadzenes. Nupat lasīju kādā portālā, ka Nikola Kidmena esot bijusi precējusies ar Tomu Kruīzu un reperis Kombss sodīts par prostitūciju. Saprotams, ka šādu ziņu rakstītāji latviešu valodu neprot. Tāpat kā seriālu tulkotāji, kuri personas uzvārdu "Brauns" tulko kā "brūns" un par attēlā redzamu sievieti saka "viņš". Visticamāk, tās vispār nav dzīvas būtnes. Toties tās ir lētas un konkurences cīņā – uzvarošas!
Pretēji izplatītam viedoklim, ka latviski runā visa tauta, latviešu valodu prot ļoti maz cilvēku – es pats neesmu nekāda virsotne, manus tekstus labo redaktori un korektores, kuras valodu pārzina labāk. Šos cilvēkus vajadzētu burtiski apzeltīt! Bet aptaujājiet ģimenes savrupmāju ciematos ap Rīgu, kur tagad mīt nācijas spēks un treknums, – kurā vecāki novēlētu savai atvasei studēt latviešu filoloģiju (tagad – latvistiku) kā perspektīvu iespēju karjerai? Pieļauju, ka viņu plānos vispār neietilpst studijas Latvijā. Pajautājiet bankām, kā tās vērtē rakstnieku kredītspēju.
Prātā nāk kāds paziņa no mazpilsētas, kurš pēc brīvprātīga dienesta armijā saposās studēt latviešu valodu, bet, apjautis darba perspektīvas un mēnesi padzīvojis kopmītnēs, devās atpakaļ dienēt – vismaz siltumā un paēdis! Tas gan bija pirms pāris gadiem – nez vai Tālivalža ielas kojās kas mainījies?
Lūk, te arī atbilde – vai "stiprināt latviešu valodu" nozīmē kaut ko līdzīgu kā "stiprināt bruņotos spēkus" vai tomēr ko citu? Protams, protams, armija ir prioritāte, tomēr izbrīnī, ka valodas jomu politiķi redz kā bezgalīgu taupības resursu – sākot ar nacionālās atmiņas institūcijām un humanitāro zinātņu pētījumiem un beidzot ar atbalstu profesionālajai mākslai. Tie jau arī ir tie satura radītāji! Tāpat kā gadu desmitiem – gandrīz hobija līmenī, pēc pašu vēlēšanās, pašiem uzņemoties atbildību.