Viegli būt dāsnam vārdos, grūti – darbos. Kad Krievijas uzbrukums Ukrainai ir aizsniedzies līdz Latvijai taustāmā veidā – kā vajadzība arvien lielāku kopējā labuma daļu ieguldīt armijā –, tautiešos mostas nervoza interese, no kurienes lai ņem vajadzīgo naudu. Daudziem ar to ir, kā ir, un, ja vēl mediji diendienā ziņo pārmaiņus par taupības plāniem un fantastiskām tēriņu programmām, apjukušajā publikā dzimst spontāns kliedziens: "Ķeriet zagli!"
Kas šādos gadījumos ir lielākie saucēji, mums māca sena tautas gudrība. Tomēr kādā brīdī vainīgie šķita jau atrasti – un šeit mēs nonākam pie melnas epizodes ne tikai valsts pārvaldes, bet arī mediju vēsturē – es joprojām runāju, protams, par slaveno izdienas pensiju atcelšanas plānu, kas vēl nav zināms, kā beigsies, bet savu nekrietno darbiņu jau ir padarījis. Proti, sarīdījis cilvēkus citu pret citu un, kā parasti gadās, sakūdījis pūli pret redzamākajiem, talantīgākajiem, jā, arī skaistākajiem. Pavēris slūžas nenovīdībai un skaudībai. Jo, redziet, valsts lieso zupas šķīvi pavisam sausu esot izēdušas… balerīnas!
Jāatzīst, ka baleta vīrieši kā īsti džentlmeņi ņēma sitienu uz sevi un publiskajā telpā bija pat redzamāki nekā viņu kolēģes, lai gan uzbrucēju vidū netrūka tādu, kuri ne reizi baletu nav redzējuši un varbūt pat nenojauš par viņu eksistenci. Viens tāds onkulis sēdēja Kultūrdevas organizētajā diskusijā, kas diemžēl bija skatāma tikai tīmeklī, un īgni burkšķēja, ka dejotāji, kuri agri pensionējas, apdraudot sociālo taisnīgumu. Kad viņam aizrādīja, ka pusmūžā cilvēks nevar padejot kā jaunībā, viņš pat lika priekšā – varbūt vajagot samierināties ar "kvalitātes zudumu"? Jēziņ, Valsts kanceleja, kuru šis vīrs pārstāv, – varbūt sarīkojiet saviem darbiniekiem, kuri noteikti ir naski uz visādiem semināriem, kādu kolektīvu Riekstkoža apmeklējumu, ja skolas gados nav redzēts? Vai iztēlojaties prinča lomā savu runasvīru? Protams, var saprast politikas veidotājus, kuru mērķis ir novērst uzmanību no fakta, ka, audzējot spēka struktūras, tajās dienošie neizbēgami atvaļināsies un maksās dārgi arī pēc tam. Žēl, ka mediji uzķērās uz šīs manipulācijas, jo ir taču tik ērti ilustrēt sižetus un rakstus ar balerīnu attēliem, nevis, piemēram, specdienestu darbiniekiem, kuru attēli nemaz nav tik viegli atrodami.
Neviens neapvaicājās, piemēram, tiem ģenerālprokurora amata kandidātiem, kuri jau ir pensionējušies, kā viņiem ar pašsajūtu un spēju turpināt dienestu, ja jau atpūta godam nopelnīta. Arī minētā LSM diskusija turpināja jaukt mušas ar kotletēm: vienbrīd tika runāts par baleta māksliniekiem, tad par aktieriem, specifiski neatkarīgajiem aktieriem un vēl par māksliniekiem vispār, lai gan vizuālās mākslas pārstāvju iespējas nopelnīt un pensionēties ir kardināli atšķirīgas. Tikai vienā ziņā salīdzinājums ir pamatots – ir tādi mākslas veidi, kas vēsturiski ir bijuši pārstāvēti tikai monarha galmā, un buržuāziskajai sabiedrībai, pārņemot tiesības tos baudīt, līdzi nāk arī atbildība par cilvēkiem. No skolas līdz mūža galam.