Tuvojas vēlēšanas, un sociālo telpu arvien vairāk piepilda plakātiski vēstījumi un vēlme prāta uztveri stindzināt gatavo uzskatu saukļos vienā vai citos virzienos
Nu pats es esmu rudenī – teica dzejnieks Jānis Peters savā pēdējā dzeju krājumā Rudenskura spogulī. Vēsāka vai siltāka, ja mēs censtos salīdzināt, arī katras būtnes dzīves noslēgumā klāt ir ziema, tāda taču pienāk jebkuram, arī Mēmā Dziesma Laternu Stundā
Sabiedrības izdzīvošanas vēlmes mutuļo, un tehnoloģijas met dzirksteles. Līdz ar to – pārmaiņas nekad nebūs novēršamas, nekādos diktatūru apstākļos. Mainīgais ir pati eksistence
Kāda būtu mana dzīve, ja es tajā nekad neuzdotu jautājumus un nemeklētu atbildes savā radošajā darbā? Es tajā brīdī iedomājos kaut ko mazliet atsvešinātu, tēlojošu, bet tomēr svarīgu. Es droši vien justos kā akvārijā
Apkārt norisinās trakas cīņas par politisko varu, attālākā kontinentā aiz pazīstama topošā amata kandidāta tribīnes atskan šāvieni, vēl cituviet joprojām plosās slimības, plūdi slīcina, citur vēl ļaunāk – grūst dzīvojamie nami, sprāgst peidžeri, debesīs dzīslo droni un raķetes. Nāve lec krampjainā dejā
Jā, dzīvojam apdraudētā pasaulē, un jautājums vienmēr ir par to, vai spējam sevi aizsargāt no agresijas un kā ir mainījusies mūsu dvēseles dzīve un ikdienas paradumi