Nu pats es esmu rudenī – teica dzejnieks Jānis Peters savā pēdējā dzeju krājumā Rudenskura spogulī. Vēsāka vai siltāka, ja mēs censtos salīdzināt, arī katras būtnes dzīves noslēgumā klāt ir ziema, tāda taču pienāk jebkuram, arī Mēmā Dziesma Laternu Stundā
Apkārt norisinās trakas cīņas par politisko varu, attālākā kontinentā aiz pazīstama topošā amata kandidāta tribīnes atskan šāvieni, vēl cituviet joprojām plosās slimības, plūdi slīcina, citur vēl ļaunāk – grūst dzīvojamie nami, sprāgst peidžeri, debesīs dzīslo droni un raķetes. Nāve lec krampjainā dejā
Jā, dzīvojam apdraudētā pasaulē, un jautājums vienmēr ir par to, vai spējam sevi aizsargāt no agresijas un kā ir mainījusies mūsu dvēseles dzīve un ikdienas paradumi
Es katru grāmatu varu lasīt vairākas reizes, katru izrādi skatīties no citas perspektīvas, un nekad šīs uztveres sniegtie iespaidi nebūs mehāniski salīdzināmi nez kādos vispārinājumos
Šajā laikā patiesi fakti sociālās saziņas laukos mijas ar melīgajiem. Arvien vairāk no visām pusēm plūst fakti un idejas, kuras vispār nav iespējams citādi kā vien ieelpot un izelpot emocionāli
Savāda reizēm šķiet ārējā pasaule. Tā pieprasa atbilstību zināmiem standartiem, un brīžiem arī pašam sāk rādīties, ka mana dzīve ir šīm prasībām piesaistīta