Dzejas dienu organizētāji ir izteikušies, ka pasākumu rīkošana šogad rādījusies īpaši saspringta. Notikumu daudz, turklāt vairākums arī neparastos spēles laukumos – tādās vietās un telpās, kur agrāk dzeja nav lasīta. Arī saistībā ar citām sabiedriskās savstarpējības izpausmēm, tajā skaitā pat sporta sacensībām, kā Liepājas Valsts tehnikumā, kur jaunieši, vienoti komandās, varēja meklēt atbildes uz jautājumu "kas mēs esam", piedaloties Dzejas sporta aktivitātēs.
Tas varētu izspēlēties tādēļ, lai rakstītais vārds pārvarētu papīra lapaspuses robežas un mēģinātu sasniegt apkārt virmojošo pasauli, pasniegts teatrālā jeb performances izpausmē. Daudzveidības priekšā šajā īsajā sarunā būtu jāizvēlas skata virzieni, jo visu Dzejas dienas notikumu kopsummu šogad aptvert īsā uzrunā ir neiespējami. Varam apsveikt Arti Ostupu, kurš nupat saņēma gan Dzejas dienu galveno balvu, gan balvu, kura tiek piešķirta literārā žurnāla Domuzīme konkursā. Arta Ostupa krājums Patiesība novērtēts kā vērtīgākais sasniegums dzejas laukā šogad. Lai gan sacensības radošajā jomā nav mana aizraušanās, tomēr nenoliegšu, ka Patiesība patiešām ir pelnījusi īpašu atzinību. Dzejnieks savā krājumā apliecina: "nekas nelīdzinās darbam ar divroku zāģi, vismazāk jau vārdi, vientulīgie vārdi."
Šeit un tagad būt pasaulē, darboties tajā ir robežsituācija, kurā ir iesaistīts ikviens neatkarīgi no tā, vai vēlamies sev to atklāt un formulēt simboliski vai pametam prāta spējām nerisinātu. Artis Ostups ir atklājis to, kas mums, tekstu autoriem, vienmēr ir licies paradoksāli atsvešināts sevī, – laužamies patiesībā ar instrumentiem, kas pasaules bezgalības priekšā vienmēr ir bijuši un būs nepilnīgi, lai apturētu šolaiku pasaules lēnu slīdēšanu iznīcības virzienā. Jau tagad agresija un tās instrumenti, modernā kara tehnika sagrauj vairāk, nekā spēj pasargāt ietekmīgu personu runas, augstākā līmeņa tikšanās un citi varas spēles elementi.
No otras puses – rakstītie vārdi to simboliskajā sadarbībā ietver vairāk eksistenciālas klātbūtnības un ilgstamībā gūtas jēgas nojausmas nekā egocentrisko līderu melu runas un nepavisam jau nejauši ielēkušas bildītes viedtālruņos.
Dzeja šajos laikos, manuprāt, aicina ievērpties katram sevis robežsituācijā, nevis meklēt skatu pāri apvāršņiem, kā to reizēm varējām novērot agrāk. Un tā nav slēpšanās. Izdzīvošanas laikiem tuvojoties, tā ir jēgas meklēšana tiešā iesaistē, jo performances norises aicina uz sadarbību. Bet robežsituāciju izvērsumi prasa pilnīgi un galīgi ignorēt agresoru un pielīdēju propagandu. Atspēkot šizofrēnijas murgus nav jēgas. Pat ja tas vērotājam iepretim būtu aprēķināts ārprāts. Kam tādam pievēršoties, māņi sāks plesties un paštulkoties vēl slimīgāk.
Jāsaprot, ka agresīvam ļaunumam tāda spēles stila ņemšanās ir uzkrāta naida sekas. Tā politisko spēku vardarbīgie paziņojumi, viltus ziņas un citi krāpšanas paņēmieni jau sen pierādījušies reālam saprātam nesvarīgi, jo "šodien kāds saka vienu, citudien teiks ko citu", tāpēc arī propagandas melu taures ir tik vien kā troksnis aiz sienas.