SĒNES ★★★★★ ANCE MUIŽNIECE, JĀNIS ŠIPKĒVICS (SHIPSEA), PAMELA BUTĀNE, MARTS PUJĀTS. LATVIJAS LEĻĻU TEĀTRIS
Vēl pavisam nedaudz līdz Jāņiem, un tad jau drīz vien feisbuku pārplūdinās pirmās gaileņu kaudzes. Latvietis, neraugoties ne uz kādu lāču populācijas pieaugumu, tāpat saies sviestā, t. i., sēnēs, kritīs sūnās uz ceļiem un pēc tam, milzu tīrāmā sēņu kalna atskurbināts, aizdomāsies: kas gan tas ir par iracionālu fenomenu, ka sēņošana vairumam sagādā tādu sajūsmu?! Ne velti – pēc Latvijas Mikologu biedrības pieteikuma 2023. gadā sēņošana kā nacionāla mēroga tradīcija tika apstiprināta UNESCO nemateriālā mantojuma sarakstā. Arī šis fakts līdz ar citu izzinošu informāciju izskan Latvijas Leļļu teātra pēdējā jauniestudējumā – mūziklā Sēnes. «Latviešiem sēņošana ir kas vairāk par hobiju – tā ir daļa no mūsu identitātes. Mani īpaši aizrāva šī projekta izzinošā un enciklopēdiskā puse, kas, manuprāt, būs interesanta gan bērniem, gan pieaugušajiem,» mūzikla Sēnes albumu piesaka Jānis Šipkēvics, kurš apskaužamā radošā atbrīvotībā iegājis jaunā teritorijā, sacerot sev neraksturīgas 16 «raksturdziesmas».
Nav jau tā, ka sēnes nebūtu apdziedātas līdz šim. Nāk prātā Ineses Zanderes «ar nazīti / kazīti, pa taciņu / blaciņu», Regīnas Ezeras Baraviku laika dullums, Noras Ikstenas un Ingas Ābeles proza, kur sēņošana vienmēr ir klātesoša, no bērnības atmiņām iznirst Margaritas Stārastes košā dzīvo sēņu pasaule... Bet sēņu mūzikls, šķiet, šis ir pirmais. Teātrim spoguļojot sabiedrības procesus, ekoloģiskās tēmas un ekoteātris Latvijas teātrī ir ieņēmis stabilu vietu. Minēšu kaut vai kameroperu Monstera deliciosa Ģertrūdes teātrī vai Ummi un lobēliju pagājušā gada Starptautiskajā teātra festivālā Homo novus.
Radošajai grupai izdevies atrast teju ideālo zelta griezumu gan mūzikla formai, gan intonācijai, kas ir asprātīga, izzinoša un labestīgi pašironiska. Lieliski ir sinhronizējusies dramaturģes Ances Muižnieces atsperīgā asprātība un LALIGABA laureāta dzejnieka Marta Pujāta spēja dziesmu tekstos nolaisties (vai pacelties?) līdz ņiprām, nepretenciozām atskaņām un rīmēm, kas šeit ir kā naglai uz galvas.
Mūziklam ir potenciāls savaldzināt visu ģimeni. Trīs draugu došanās mežā sēņot pāraug par improvizētu Sēņuvīziju, kurā draugi iejūtas dažādu sēņu lomās, sākot no populārākajām – gailenēm, bekām, bērzlapēm –, līdz pat mazzināmākām – zombijsēnei, gļotsēnei, pelējuma sēnei un pat pūpēdim. Izvēlētais žanrs – izrāde izrādē – smalkjūtīgi piesedz un atbalsta aktieru – Annas Klišānes, Agra Nātres un Krista Jēkabsona – vokālās meistarības izaicinājumu (ne jau katru dienu leļļu teātra aktieriem ir jāpārtop par mūzikla aktieriem). Kopā ar vokālo pedagoģi Unu Stadi panāktais līmenis ir ļoti cienījams, savukārt dramaturģiskā situācija – draugu ālēšanās mežā – nemaz nepieprasa dziedāt nevainojami. Visa darbība notiek, tā teikt, zem ozola kuplajiem zariem. Beigās pagurušie sēņotājidziedātāji–aktieri, atmetuši visas aizvainošanās un mīlas / pīlas greizsirdības, sakrīt draudzīgā čupā koka pakājē un skatās augšup. Ance Muižniece un Marts Pujāts dramaturģiju un dziesmu tekstus veidojuši no sēņucentriska skatpunkta. Tik labi, ka ir kaut kas lielāks par «aizkustinošā lupatās savīstītā kunkuļa» (cilvēks sēņu skatījumā) ņemšanos. Sūnainais dižkoks iemirdzas zelta dzīsliņu tīklojumā. Šis cilvēka skatiens, vispirms uz zemi un pēc tam – uz augšu, ir mūzikla galvenais patoss: ir tik labi un saviļņojoši ierakstīties vienā lielā, noslēpumainā dzīvības micēlijā, kurš ir bijis pirms cilvēka un būs arī pēc.
TEĀTRIS
SKATE JAUNIE NĀK!
DAŽĀDĀS RĪGAS KULTŪRVIETĀS
Regulārs teātra apmeklētājs zina to brīdi, kad tumsā jāburas programmiņas lomu sarakstā, jo visus aktierus vairs nepazīsti. Latvijas Kultūras akadēmija profilaktiski maijā un jūnijā dažādās Rīgas kultūrvietās ir sagādājusi lielisku iespēju – iepazīties ar topošajiem aktieriem, laikmetīgās dejas māksliniekiem un dramaturgiem vienkopus – studiju darbu skatē Jaunie nāk!. Sīkāk: Lka.edu.lv.
INDRĀNI
REŽISORS GERDS LAPOŠKA.
JRT
Iespējams, sezonas intriģējošākā pirmizrāde – kādus akcentus savā debijas iestudējumā uz JRT lielās skatuves «Latvijas kultūras kanonā» un pārlaicīgajā paaudžu konfliktā būs salicis divdesmitgadnieku paaudzei piederīgais aktieris Gerds Lapoška? Vai viņa balsi izteiks vienaudži – grupa Alejas? Vai vecie Indrāni – Baiba Broka un Kaspars Znotiņš – maz būs veci? Ar ko šoreiz pārsteigs talantīgā scenogrāfe Monika Korpa?
KAS VAR BŪT LABĀKS PAR ŠO?
REŽISORE INGA UNGURE
LIEPĀJAS TEĀTRIS
Šosezon Latvijas teātros vērojama tendence pievērsties populārām personībām: Nacionālajā teātrī tapa juristes Ritas Aksenokas dzīvesstāsta iedvesmota izrāde Ko var cilvēks, Valmieras teātrī – Tālivalža Lasmaņa monoizrāde Čērčils, drīzumā Dailes teātrī pirmizrāde izrādei Rīkojums Nr. 2, kur Artūra Skrastiņa vaibstos redzam Valdi Zatleru, savukārt liepājnieki pēc panākuma, pieskaroties dziedātāja Mārtiņa Freimaņa dzīvei, turpina laikabiedru izpēti ar virtuves eposu, ko iedvesmojis izcilā pavāra un spilgtās personības Mārtiņa Rītiņa firmas teiciens – kas var būt labāks par šo?