Patriotisma mēnesis, kurā godinām kopīgās vērtības, šogad sanācis īpaši kašķīgs. Kapi un tumsa, kas mūs ieskauj, kad noliekam svecītes Mirušo piemiņas dienā, ir teju vienīgā telpa, kurā vienojamies kopīgā rituālā neatkarīgi no viedokļa par sieviešu iekaustīšanu un Eiropas gribu mainīt mūsu bērnu dzimumu. Visās pārējās situācijās – no pusdienu sarunām pie kotletes un kartupeļiem līdz sačakarētiem radu saietiem – esam ierakumu pretējās pusēs. Netiek žēlota neviena galva, kas savā pārliecībā iznirst no pretējās nometnes grāvja.
Saskaitīju, ka piecos gados šis ir trešais lielais vilnis, ar kuru iebarikādējamies arvien dziļāk savās blindāžās, atstājot tikai stobrus ārā no caurumiem. Pirmais vilnis uzgāzās uz galvas līdz ar pandēmiju. Tas bija liels trieciens – uzzināt, ka tuvākie normālie draugi laiku pavada sazvērestības teoriju vietnēs un jaunumus iegūst nevis no Panorāmas, bet no sazin kādām tumsas dzīlēm, kas pretstatā televīzijas satrauktajām sejām nav starptautisko korporāciju lielā zirnekļa manipulētas. Tā bija mūsu pirmā dalīšanās – kamēr vieni špricējās un aicināja citus durties, nešpricētie gāja ciemos pie savām vecmāmiņām un bez roku mazgāšanas sniedza tām pašu ceptos un apklepotos pīrādziņus. Tieši tad sākās pirmais atdraugošanas vilnis sociālajos tīklos, un arī es ar mūžīgas šķiršanās bēdām slēdzu virkni siltu draudzību.
Otrais vilnis sākās, pirms vēl šķiršanās sāpes bija pārgājušas. Krievijas iebrukums Ukrainā atrāva vaļā nākamās slūžas, un, lai gan gaišajā dienas laikā manā latviskajā vidē neviens agresoru neslavēja, pēc dažiem kokteiļiem barčikā skatam mēdza pavērties cita aina. Sākot ar to ziemu, varēja ieraudzīt tautu, kas ir gatava savas vērtības aizstāvēt, un manās acīs atdzīvojās 1940. gada pirmsjāņu nedēļas melnbaltās fotogrāfijas, kurās cita daļa tautas ar ziediem un gaisa skūpstiem noklāj Rīgā iebraukušos tankus, kam sarkanas zvaigznes uz sāniem. Nē, skaidrā dienas laikā tas nebija manāms, bet virtuves sarunas mudināja veikt nākamo atdraugošanas un vairs ne tik sāpīgos šķiršanās aktus.
It kā ar to nebūtu gana, trešais – Stambulas konvencijas – vilnis nokrita kā pārlidojoša putna sūds no zilām debesīm. Tu ej pa ielu un pēkšņi esi iekūlies mēslos. Tie krīt virsū no katra cauruma – no tīkliem, no televizora, no radio, no pusdienu ēdnīcas, un, kā par skādi, tieši patriotisma mēnesī, kad galvenais, par ko vajadzētu domāt, ir siļķes kažokā kompozīcija, pareizi ievelkot baltā krējuma līniju sarkanajā biešu sedziņā. Jau trešo reizi izrādās, ka daudzi uzticamie ieroču biedri ir nēsājuši čūsku azotē un tagad to palaiduši istabā. Var secināt, ka atdraugošanas viļņi nekādu taustāmu rezultātu nav devuši un laimīgākie ir izrādījušies tie, kuriem joprojām ir podziņu telefoni, un datorā viņi tik vien kā apskatās rītdienas laika ziņas vai uzsit kādu azartspēli un par konvenciju neko nezina. Mēs pārējie ierokamies savās tranšejās arvien dziļāk, uzkrājam munīciju, un neviens padoties negrasās.
Nāk gaišais Ziemassvētku laiks, un es skaidri zinu, kuriem radiem un draugiem gada noslēguma ballīšu kņadā netuvošos – būs dzirksteles pa gaisu. Vienīgā cerība, ka ar šiem trim viļņiem pietiks un ceturtajā, vēl nezināmajā cunami man nebūs jāzaudē stipri retinātās domubiedru rindas.