Pirmo reizi nopietnāk par šo tēmu aizdomājos vēl pirmskovida laikā, kad amerikāņi grasījās pārvērst putekļos Afganistānas alās samukušos kaujiniekus ar desmit tonnu smagu spridzekli, godātu kā "visu bumbu māte", piebilstot, ka šī radītāja pamatelementos sadala visas trīssimt metru rādiusā esošās dvēseles. Pāvests Francisks pirmais sāka sūkstīties par šo "mammu". "Kas vispār notiek?!" viņš esot saucis. "Māte dod dzīvību, bet šī sēj nāvi, un mēs šo ierīci saucam par māti," pāvests bijis neizpratnē. Gan jau viņš saprata, ka neviens nelasītu ziņas par bumbu GBU-43/B, bet visi klikšķinātāji atvērs portāla lapu, kurā lieliem burtiem rakstīts "ASV armija Afganistānā nometusi "Visu bumbu māti"" (LSM).
Neattīstīšu tēmu par to, ka Krievija ir izstrādājusi "visu bumbu tēvu", bet orientēšanās mūsdienu ziņu un nosaukumu pasaulē ir staigāšana pa greizo spoguļu valstību. Visbiežāk es uzķeros uz "vācu kvalitāti" vai citiem apziņā iekaltiem jēdzieniem. Ķīniešu precēm un mašīnām joprojām neticu, zviedru vāģi joprojām saistās ar nenobraucamu resursu un pret aļņu uzbrukumu drošu konstrukciju. Realitātē gan visi šie zviedri sen pieder ķīniešiem, tāpat kā pārējais man mugurā un tā sauktais skandināvu dizains istabā un uz galda. Es joprojām gribētu ticēt "zemām cenām katru dienu", lai gan, nesen apstājoties veikalā pie kārotās preces, kājas sāka trīcēt, kad atcerējos cenu, kāda tā bija pirms dažiem mēnešiem, un izgāju ārā tukšiem ratiem un ar mierinājuma saldējumu rokās. Tas arī bija divreiz dārgāks nekā iepriekšējā reizē. Man ir nevis "prieks atļauties vairāk", bet īsts un patiess prieks, kad esmu atļāvies mazāk un izvairījies no hlamiem, kas jau tagad krīt virsū no skapjaugšas.
Kur vien skaties – visapkārt greizie spoguļi. Veikalos, kuros izmanto karti Paldies!, neviens šādu vārdu nelieto, pircēji ar pokerfeisu saliek kulēs pelmeņus, baltmaizi, iešauj padusē tualetes papīra paku un aizslīd klusēdami. Ja man trāpītos ceļā veikalu tīkls ar skaļu devīzi "svaigs katru dienu", vēdera saudzēšanas nolūkos es kulinārijā neko neriskētu ņemt. Atgriežoties pie mātēm un vecmāmiņām – ja veikalā redzat kāpostus vai zupu burkā un uz tās rakstīts "omes receptes", iesaku padomāt divreiz. Lieku galvu ķīlā, ka tieši šajā produktā ir tik daudz E vielu un konservantu, cik jūsu miesīgā ome savā mūžā nav apēdusi.
Vietējā sarakstā ar māšu nosaukumiem jau ilgāku laiku spridzina zīmols Mamma daba. Zīmola logo ir zaļa lapiņa, uz kuras priecīgi sadevušies rokās dzīvojas cilvēki ar meža zvēriem. Kad pirmoreiz saskāros ar šo veidojumu, iztēlē aiz tā redzēju garmatainus koku glāstītājus un tos, kuri uz ceļa aptur automašīnas, lai vardes varētu pārlēkt pāri šosejai. Kā šausmu filmā atklāju: Mamma daba pārvalda tos mežus, kur es vasarā, stundu braucot ar riteni, ēnu nevaru dabūt – celmi vien, un putnus tur nedzirdēt pat skaļākajā pārošanās laikā. Tāpēc atcerēsimies – mūsu pasaulē balts nereti ir melns, savukārt "māte" nosaukumā visdrīzāk ir "nāve".