Tautas luga – tādu žanra apzīmējumu savam darbam Ļaunais gars (1892) devis Rūdolfs Blaumanis, un Valmieras teātris, uzņemot lugu repertuārā, šo žanra apzīmējumu saglabājis. Tautas lugas nosaukums neieliek teātri konkrētā komēdijas vai drāmas rāmī, zināmā mērā atraisot rokas. Režisore Inese Mičule šo iespēju izmantojusi, Cīruļu mājas notikumus pavēršot drāmas virzienā, kaut sižeta pamatā faktiski ir anekdote par neveiklu maldīšanos, domājot, ka izdevies laimēt loterijā.
Gana daudz nopietnības bija arī veiksmīgajā Feliksa Deiča iestudējumā Valmieras teātra Apaļajā zālē 1996. gadā, kurā darbības laiks un vieta nebija radikāli transformēti, koncentrējoties uz psiholoģiski precīziem raksturiem un to savstarpējām attiecībām. Inese Mičule, saglabājot Blaumaņa valodu un varoņu domāšanas veidu, darbību pārceļ uz mūsdienām, un publiski ir izskanējis, ka kontrasts ir veidots apzināti. Tiesa, ir grūti saskatīt ieguvumus no šīs nesakritības, bet varbūt režisore tā grib trenēt skatītāja vērību, līdzīgi kā scenogrāfa Uģa Bērziņa veidotajā Cīruļu saimniecības logotipā uz olu kastēm ir redzama vista ar četrām kājām.
Sitiens ar vistas knābi
Izrādei sākoties, redzam cilvēkus pustumsā, viņi ar mehāniskām kustībām pārnēsā kastes no vienas skatuves malas uz otru. Sākumā nevar īsti saprast, vai darbība notiek pasta nodaļā vai kur citur. Mazliet vairāk gaismas, un viss kļūst skaidrāks – Cīruļi ir zemnieku saimniecība, kas specializējusies vistkopībā. Tāpēc arī lielās kastes un mazās olu kastītes košās krāsās, tāpēc ola brokastīs. Pārejot uz simbolisku līmeni, zelta olas veidolā parādās Mantrauša paslēptā bagātība, savukārt izrādes beigās uz skatuves nonāk dzīva vista, kas gan pieredzes bagātiem skatītājiem nekavējoties atmiņā atsauc Alvja Hermaņa Revidentu Jaunajā Rīgas teātrī. Kopumā šāda izvēlētā simbolika ir pat ļoti trāpīga, jo vistas ir ne tikai samērā dumji, bet arī ārkārtīgi nežēlīgi putni – to es varu apgalvot ar aculiecinieka tiesībām. Lielākā kļūda, ko iespējams pieļaut, nelielā kūtī turot kaut vai dažas klukstes, ir salaist kopā vecākas vistas ar jaunākām. Tas ir īsts terors un "ģedovščina". Un Ineses Mičules izvēlētajā Blaumaņa lugas traktējumā nežēlībai ir sava vieta, jo Cīruļu saimniece Anna, iedomās jau redzēdama sevi par bagātnieci, pārstāj rēķināties ar citiem cilvēkiem un vēlas pār tiem valdīt ar meliem un bardzību.
Atzīšos, man nācās diezgan daudz domāt par to, kāpēc valmieriešu izrāde atstāj sāju pēcgaršu, un kādā brīdī man sāka likties, ka es šo atminējumu zinu. Blaumanis savus attēlotos ļaudis mīl, lai kādas būtu viņu vājības, un arī ļaunums, uzšvirkstēdams uz brīdi iedomības dēļ, ātri izčākst. Inese Mičule skatās uz šiem ļaudīm ar neslēptu nepatiku un neko nevēlas ne aizmirst, ne piedot. Esmu diezgan pārliecināts, ka neomulīgā sajūta, kas pielīp un aug augumā, ir mērķtiecīgi radīta ar dažādiem paņēmieniem, īpaši šķērmi izkāpinot iedomātās bagātības radīto eiforiju. "Blaumanim ļaunais gars provocē un uzrāda lietas, ar kurām mums jāstrādā, lai mēs kļūtu labāki," itin skolmeistariskā vīzē izrādes programmiņā skatītājiem aprāda režisore.
Katram sava uts
Blaumanis, lugu rakstot, ir gaužām skrupulozi iztēlojies, kā viņa varoņi izskatās, kādas ir viņu rakstura īpašības un cik veci viņi ir. Piemēram, Annas aizbildniecisko toni pret Andrievu, faktiski diktējot, kā rīkoties, nosaka tas, ka viņa lugā ir vienpadsmit gadu vecāka par brāli. Taču izrādē šādām niansēm nav nozīmes, drīzāk jau problēma rodas attaisnot tik lielu kautrību, kāda piemīt Andrievam, ja tas ir mūsdienu jaunietis, bet Kārlis Dzintars Zahovskis ar savu dabisko organiku tiek visai labi galā arī ar šo uzdevumu. Viņa iecerētā Ieva ir meitene, kas no pārējiem atšķiras ar malēniešu akcentu, un, lai to attaisnotu, režisore Annas un viņas māsas Līzes sarunā izceļ māsu vīzdegunību tieši uz valodas tīrības pamata. Ieva Estere Barkāne šajā lomā precīzi nospēlē apjukumu, kad vienlaikus uzmanību izrāda vairāki, bet aizliegts tiek tas, kuru viņa vienīgo vēlētos. Režisore notur balansu un nemudina pašmērķīgi kariķēt pārējos Ievas sirds pretendentus – Rūda Bīviņa atveidoto Juri un jo īpaši stalto Aksela Aizkalna Pēteri, par kura runas defektu smejas Blaumanis, bet ne Inese Mičule. Neitralizēts ir arī komisms Janusa Johansona atveidotā Ābrama izpausmēs, tiesa gan, īsti neatrodot, ko likt vietā. Vairāki nelielu lomu atveidotāji kuplina ansambli savas lomas apjoma robežās, tas sakāms par Vilku un Lapsu Mārtiņa Liepas un Ingus Kniploka izpildījumā – viņu konflikts iegūst neobligātu, bet atkal jau nepatīkamu piegaršu –, arī jau pieminēto Līzi Elizabetes Miltas atveidojumā un Janku, kurš te nav mazs puika, bet jau paliels jauneklis Kristapa Kristera Ozola izskatā.
Būtiska loma ir Aigara Apiņa Mantrausim jeb īstajā vārdā Lūciņam. Šis pagasta nabags, kuru visi pa kārtai uztur, mūsdienīgajā versijā ir nekaunīgs un tiešām ļauns bomzis, kuram Cīruļu industriālajā vidē īsti nav savas vietas, jo viņš čurn burtiski olu noliktavas pagaldē. Šī cilvēka ļaunumu izraisa bijušā turīguma pazaudēšana, par ko liecina viņa apģērbs. Savukārt Inesei Ramutei Jāņa mātes lomā kā savas vedeklas augstprātības pretnim un "ļaunā gara" piesaucējai ir piešķirts nedaudz liekulīgs veidols, jo viņa nestāv vis malā, kad pārējie sāk greznoties, bet parādās samērā ekstravagantā ietērpā.
Bagātības bezgaumība
Izrādes notikumu un arī emocionālās no skaņas galvenais centrs ir Ineses Pudžas Anna – darbos nogurusi un par citu dzīvi sapņojoša, paskarba sieviete, kuras raksturu var nojaust jau pašā sākumā, kad skaidri jūtama viņas nepatika pret brāļa lēmumu precēties bez iepriekšējas konsultēšanās ar māsu. Riharda Jakovela Jānis ir darbarūķis, kas varbūt nav gluži zem tupeles, taču sava lādzīguma dēļ nav tas cilvēks, kurš gribētu iet uz atklātu konfliktu, – ja, protams, lietas nav aizgājušas par tālu.
Jau dramaturģijā iekodēts, ka Jānis lielāko daļu izrādes laika atrodas prombūtnē, un tieši tad ar viņa māju ļaudīm notiek pārvērtība, kas ar kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas ziņu nozīmē ikdienas apģērbu nomainīt pret tērpiem, kas uzradušies kā uz burvja mājienu un izceļ pārspīlētu vēlmi būt šikiem, īpaši jau, runājot par sievietēm, tikai gaužām provinciālā izpildījumā. Ar savu varoņu gaumes noslīdējumu izrādes veidotāji cenšas mums pateikt, ka nauda bez gudrības un samērības padara cilvēkus par izsmejamiem ākstiem. Taču, pārvēršot Cīruļu ballīti bezgaumības karnevālā, režisore kopā ar kostīmu mākslinieci nostājas uz nedrošas takas, kur 2012. gadā paslīdēja Dailes teātra iestudējums Trīnes grēki Rolanda Atkočūna režijā. Lai atceramies – toreiz tā pati Ilze Vītoliņa respektēja Centrāltirgus estētiku, jo tieši uz turieni bija pārcelta lugas darbība, bet daļa skatītāju apvainojās, jo nebija gatavi piekrist, ka latvieši varētu tērpties nejēdzīgajās tirgū nopērkamajās, piedodiet, "šmotkās". Tagad Valmieras teātra izrādē bagātības eiforijā nonākušo laucinieku ālēšanās kombinācijā ar baltajiem, bet ērmīgajiem tērpiem rada aktīvu neērtības sajūtu, kā arī laikam taču ir plānots, bet iekšēji negribas piekrist šim risinājumam.
Mūsdienu Latvijas apstākļos, kad daudz runā par taupību, protams, ideja par to, ka naudā iemājo ļaunais gars, kādam var likties aktuāla, bet ir taču skaidrs, ka nopietni uztvert to kā pamācību, ko ievērot, nez vai kāds skatītājs varētu iedomāties.
ĻAUNAIS GARS
Valmieras teātrī 30.XI plkst. 13, 27.XII plkst. 18.30, 28.XII, 4., 6.I plkst. 13
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 21–30