Man tas gabals šausmīgi patīk! – šāda režisora Jura Rijnieka atklāsme publicēta izrādes Telma un Luīze anotācijā. Savukārt programmiņā atrodamas dažas atrunas, kas domātas, lai nu gadījumā kāds neuzskatītu, ka Juris Rijnieks ir pievērsies feminisma teorijām, – te ir gan norāde, ka režisors vēlas izcelt stāsta universālo dabu, gan brīdinājums, ka "tas nebūs feminisma plakāts". Un tomēr stāsts par divām sievietēm, kuras, lai arī ar spontānām un ne pārāk saprātīgām metodēm, cenšas stāties pretī vardarbībai, gluži neplānoti nonāk pie skatītājiem brīdī, kad sabiedrībā virmo kaislības ap Stambulas konvencijas denonsēšanu. Neatkarīgi no tā, kurā pusē ir režisors ar personisko pārliecību (neesmu viņam to jautājis), izrāde tieši pašreiz (un neplānoti, jo tā repertuārā taču nav iekļauta pēdējā brīdī) izskan neticami aktuāli. Jo, grozies kā gribi, Telmas un Luīzes stāsts varētu izvērsties nevainīgā brīvdienu ceļojuma aprakstā, ja viņu ceļā nestātos vardarbības draudi, kas aktualizē arī abu sieviešu iepriekšējo pieredzi.
Nepalikt filmas ēnā
Vispirms par "to gabalu". Britu kinoklasiķa Ridlija Skota 1991. gada filma tiek uzskatīta par pavērsienu road movie žanrā. Taču žanrs, kā signalizē tā angliskais nosaukums, ko parasti netulko, norāda, ka darbība risinās ceļā, savukārt to nav viegli parādīt uz skatuves. Otrs izaicinājums ir radīt suverēnu mākslas darbu, kas neciestu no salīdzinājuma ar filmu, galvenokārt jau aktieru sniegumā. Joprojām ir gana daudz cilvēku, kuriem Ridlija Skota filma ir labā atmiņā, redzēta vairākkārt un mīļa tieši Džīnas Deivisas, Sūzenas Sarandonas, Breda Pita un Hārvija Keitela dēļ. Valmieras teātris pretī liek Ievu Puķi, Elīnu Vāni, Tomasu Ralfu Ābolkalnu un Tālivaldi Lasmani.
Skatuves versijas autore Dace Vīgante ir sniegusi 70. gadu ASV laikmeta fonu, kas ieskanas arī izrādes sākumā, bet izvērstā formā faktus var izlasīt programmiņā. Iestudējuma vizuālajā tēlā, par ko atbild scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Berta Vilipsone, videomākslinieks Artis Dzērve un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, laika periods izpaužas krāsu izvēlē un apģērbu fasonā, savu artavu sniedz arī Emīla Zilberta atlasītā mūzika.
Valmieras teātra Jaunās zāles spēles laukuma centrā ir treilers, kurā ir iekārtots bārs un arī videoekrāns kā vēstījuma papildinātājs. Abās skatuves pusēs ir samērā universālas darbības ligzdas, kas ļauj vaļu skatītāja iztēlei. Nosacītā retrovide, kas pastiprināta ar reklāmas plakātiem, apzināti apspēlē amerikāņu kultūras klišejas un zināmu priekšstatu par tā laika sievietes ideālo tēlu. Tā ir izrādes fasādes puse, kaut arī pats stāsts ir universāls un tas noteikti varētu notikt arī citā kontinentā. Ir tikai loģiski, ka nav mēģināts uz skatuves nekādā veidā imitēt automašīnas salonu, un tas arī nav vajadzīgs – tāpat to brīvības sajūtu, ko filmā dod kabrioleta traukšanās pa Amerikas autostrādēm, ierobežotā skatuves platībā imitēt nav iespējams.
Kā no reklāmas
Titulvaroņu atveidojumā aktrises vismaz starta pozīcijā iet atšķirīgus ceļus. Elīnas Vānes Luīze jau no pirmā brīža ir pietiekami neatkarīga, pragmatiska un racionāla, un tas, ka viņai kādā brīdī neiztur nervi, tiek pamatots jau tuvāk izrādes beigām, atklājot rūpīgi slēptas pagātnes traumas. Savukārt Ievas Puķes Telma nav gluži reālistiski atveidota vīra nomākta mājsaimniece, bet drīzāk pat nedaudz izkāpināta parodija par stereotipisku amerikāņu "zaķi", kas runā pārspīlētā un bērnišķīgā intonācijā. Skaidrs, ka šo starta pozīciju, no kuras pakāpeniski izlobās atšķirīga Telma, aktrise ir izvēlējusies apzināti un saskaņā ar režisoru, jo izrādes sākumā pārspīlēti uzvedas ne jau Telma vien.
Krietni saspilgtinātas izpausmes ir arī Ģirta Rāviņa atveidotajam Telmas vīram Derilam. Var rasties iespaids, ka režisors vēlas filmu neredzējušajiem radīt iespaidu, ka šī vispār būs komēdija, lai vēlāk pārsteigtu ar sižeta pavērsieniem. No abām varonēm Telmai ir iespēja vairāk izbaudīt brīvības sajūtu, jo viņai ir mazāk iekšējo šķēršļu un vairāk vilinājumu, tikko izraujoties no dominējošā dzīves biedra ietekmes. Taču tieši tāpēc viņa pieļauj vairākas liktenīgas kļūdas. Luīzē gruzd lielāka neuzticība pret cilvēkiem, jo citi viņai savulaik nodarījuši pāri. Izrādē gan ir viena epizode, ko ir grūti saprast un attaisnot, proti, Luīzes lēmums no drauga Džimija saņemto naudu uzticēt glabāšanā vējainajai draudzenei, kura, protams, to atstāj pašā redzamākajā vietā – un pazaudē.
Ļoti atšķirīgus policistu tēlus rada Tālivaldis Lasmanis un Krišjānis Salmiņš. Tālivalža Lasmaņa izmeklētājs Hals ir krietns vīrs, kuru situācija ar meklēšanā nonākušajām sievietēm izsit no rutīnas, un viņa turpmāko rīcību motivē ne tikai vēlme pabeigt lietu, bet arī centieni noskaidrot patiesību un faktiski abas sievietes maksimāli aizstāvēt, cik nu konkrētajā situācijā iespējams. Krišjāņa Salmiņa atveidotais policists Maks savukārt daudz vairāk ierakstās stereotipiskajos rāmjos, kāds ir amerikāņu policists, spēlējot primāri formu, bet pati loma no aktiera arī neko daudz vairāk neprasa.
Nezinu, vai tāds ir bijis izrādes veidotāju mērķis, bet faktiski stāsts ir par sievietēm, kuru ceļā uz iluzoro brīvību pagadās par viņām krietni jaunāki vīrieši. Tāds ir gan Krišjāņa Stroda brutālais Harlans Pričets, gan debitanta Tomasa Ralfa Ābolkalna pievilcīgais blēdis Džei Dī un faktiski arī Džimijs, kura tēlam Eduards Johansons piešķir jau iepriekš kino un TV formātā aprobētas liktenīgā mīlētāja īpašības vai vismaz seksapīlu. Pārējās mazās lomiņas, kurās redzami Valmieras teātra aktieri Gerda Embure, Ilze Pukinska un Aigars Vilims, ir vajadzīgas sižeta virzībai un tiek godprātīgi nospēlētas.
Juris Rijnieks valsts teātros kā režisors atgriežas pamazām un pēc diezgan ilga perioda, kad viņš strādāja tikai producentu projektos. Starp citu, paralēli Telmai un Luīzei tapa arī Danskovītes Mazpiļsāta 2, kurā režisors otrā plāna lomā nodarbina Elīnu Vāni. Taču gan šajos šķietami nepretenciozajos projektos, gan formas ziņā apzināti vecmodīgajā Stikla zvērnīcā Jaunajā Rīgas teātrī ir jūtams, ka vairāk par režijas smalkumiem Juri Rijnieku pašlaik interesē emocijas uz skatuves. Ļaudamies Telmas un Luīzes stāstam, kas pats par sevi aizkustina, režisors bez īpašas jūtināšanās, brīžiem izspēlējot arī komiskas epizodes, pie kurām pieder, piemēram, videoformātā uzfilmētā laupīšanas aina, padara varones saprotamas un simpātiskas skatītājiem. Un pienāk brīdis, kad arī kritiķim gribas ne tikai analizēt, bet arī līdzpārdzīvot, pieverot acis uz dažiem negludumiem.
Jura Rijnieka izrāde stāsta par pasauli, kas ir ļoti tāla no ideāla, tomēr, to noskatoties, gribas cerēt, ka kaut kas kādreiz varētu mainīties. Šoreiz vēl ne.
Telma un Luīze
Valmieras teātra Jaunajā zālē 27., 28.XI plkst. 18.30, 30.XI plkst. 17, 9., 10.XII plkst. 18.30
Biļetes pārdotas