Kultūras telpā Hanzas perons 9. decembrī notiks dejotāja un horeogrāfa Artūra Nīgaļa laikmetīgās dejas izrāde Silueta burti, kas ir arī mākslinieka diplomdarbs, beidzot Latvijas Kultūras akadēmijas studijas ar izcilību 2024. gadā. To izpilda viņš pats kopā ar savu kolēģi Mārīti Supi. Šo darbu iedvesmojusi horeogrāfa bērnības pieredze, augot bez tēva. Dejas izrādes fiziskā estētika savieno atlētiskas laikmetīgās dejas augstāko meistarību ar cirka akrobātikas elementiem. Pirms horeogrāfa došanās viesizrādēs uz Čehiju, Slovēniju un Itāliju skatītājiem ir iespēja redzēt šo dejas akrobātikā balstīto melanholisko duetu par sarežģītām un fragmentārām attiecībām arī Rīgā.
Kāda ir situācija ar iespējām izrādīt laikmetīgās dejas izrādes Latvijā?
Par laimi, izrādes Silueta burti kontekstā man ir komanda ar Annu Ulberti un Sintiju Siliņu, kas man ārkārtīgi palīdz, bet kopumā iespējas ir limitētas. Sliktākais ir tas, ka Latvijā nav pastāvīgas dejas iestudējumu izrādīšanas telpas. Pamazām top tādas vietas kā Kurtuve Valmierā, bet gribētos telpu ar repertuāru.
Tas veicinātu jaunu dejas izrāžu veidošanos?
Jā, tas veicinātu jaunu dejas izrāžu veidošanos un dotu drošības sajūtu, ka tevis radītajam darbam ir iespēja turpināt dzīvot pēc pirmizrādes.
Kā radās jūsu dejas izrādes Silueta burti ideja?
2023. gada vasarā es dažādu iemeslu iespaidā nolēmu uzrakstīt vēstuli tēvam un vēlāk to pārlasīju, kad Olga Žitluhina (Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura studiju programmas Laikmetīgās dejas māksla vadītāja – I. A.) teica: "Aiziet! Metiet idejas! Domājiet par saviem diplomdarbiem!" Man šķita, ka šai vēstulei ir spēcīgs emocionālais fons, kurā tā ir rakstīta, un tas varētu kļūt par atspēriena punktu, no kura attīstīt savu dejas izrādi.
Dziļi personisku stāstu.
Tas aizsākās kā dziļi personisks stāsts, bet tas ir attīstījies par daudz plašāku darbu, par kuru skatītāji var reflektēt daudzveidīgāk un paņemt no tā katrs kaut ko savu. Mums kā izpildītājiem ir konkrētas emocijas, uzdevumi un mērķi, kāpēc mēs konkrētajā brīdī atrodamies uz skatuves, bet kā tas viss tiek pārraidīts skatītājiem, – es esmu dzirdējis dažādas versijas.
Par ko ir šis stāsts tagad? Kā jūs pats definētu?
Tas ir stāsts par divu cilvēku mijiedarbību, par tiekšanos vienam pie otra un tiekšanos prom vienam no otra. Patiesībā tas ir trio, jo mūsu trešais dalībnieks ir virve. Tā ir lieta, kas regulāri maina savu simbolisko nozīmi dejas izrādes laikā. Vienu brīdi tā ir saikne, bet otru brīdi tas ir kaut kas pavisam cits.
Sociālajā tīklā X klejo bilde, kurā redzams, ka turēšanās pie virves var radīt vairāk sāpju nekā tās atlaišana.
Mēs ne tikai turamies, bet iekožamies ar zobiem tajā. Tas ir vēl ekstrēmāk, tāpēc vienā brīdī virve ir jāpalaiž vaļā.
Tā kā dejas izrāžu demonstrēšanā trūkst regularitātes, vai nesanāk tās katru reizi mācīties no jauna?
No jauna nav jāmācās, jo Silueta burti ir izrādīti vairākkārtīgi (tie ir tikuši izrādīti Latvijā, Lietuvā, Itālijā un Meksikā – I. A.). Šī izrāde ir jau mūsu asinīs, bet ir nepieciešams laiks, lai sasniegtu tai vajadzīgo fizisko formu – norūdītu plaukstas un veiktu kardiotreniņus. Atgriežoties pie mēģinājumiem, mums ar Mārīti Supi ir tradīcija dažas stundas pakarāties virvē, lai rastos pirmās tulznas un pēc tam jau būtu vieglāk. Tagad var redzēt, ka gatavojamies izrādei (rāda plaukstas – I. A.).
Vai jūs varētu vairāk pastāstīt par savu partneri Mārīti Supi?
Mēs ar viņu studējām kopā Latvijas Kultūras akadēmijā un esam sadarbojušies jau iepriekš. Viņa ir talantīga un fiziski spēcīga dejotāja, tāpēc tas bija pašsaprotams lēmums uzaicināt viņu piedalīties šajā dejas izrādē kopā ar mani. Sākumā es nebiju plānojis tajā dejot un meklēju trīsdesmit piecus, četrdesmit gadus vecu vīrieti šai lomai, taču mūsu studiju laiki nebija savienojami ar pieauguša strādājoša cilvēka grafiku, tāpēc ielēcu tajā pats.
Esat gan dejotājs, gan horeogrāfs. Vai nav grūti apvienot?
Tas ir sarežģīti, jo telefonā vajag nepārtraukti atbrīvot daudz atmiņas (smejas). Tev ir daudz jāfilmē, lai redzētu no malas, bet, kā daudziem dejotājiem, man ir grūti skatīties uz sevi, jo visu laiku domā: tas nav labi un tas nav labi.
Neredz kopbildi?
Tu tik ārkārtīgi iedziļinies tajā, ko tu dari un kā tu dari, ka – es neteiktu, ka neredz kopbildi, bet tas ir vēl viens apgrūtinājums jau tā diezgan trauslajā un intīmajā dejas izrādes veidošanas procesā.
Kā dejas izrādē parādījās virve?
Tas bija tāds iekšējs saucējs, jo tā raisa asociācijas ar džudo, ar kuru es nodarbojos bērnībā un kurā virve bija mūsu galvenais trenažieris, un vienlaikus tā bija interese, ko virve var piedāvāt ne tikai fiziskajā, bet arī dramaturģiskajā ziņā: kā mēs varam izmantot šo objektu. Kādu informāciju tas nes sevī?
Vai var teikt, ka objekti kļūst par jūsu dejas izrāžu neatņemamu sastāvdaļu?
Vismaz pēdējos divos darbos tā ir noticis – izrādē Silueta burti tā ir virve, un darbā Made by person tās ir griestos iekārtas svaru bumbas, kas provocē dejotājus. Šī dejas izrāde tika veidota kā refleksija par mākslīgo intelektu, kas spēj radīt ātri un precīzi un kas pārņem mūsu dzīvi, – cik vajadzīgs ir cilvēks, un kas padara cilvēku vajadzīgu vai unikālu. Man šķiet, ka daudziem māksliniekiem ir jautājums, ko viņi var piedāvāt šajā laikā.
Vai jums ir kādas autoritātes vai iedvesmas avoti laikmetīgajā dejā?
Es varu nosaukt pašu spilgtāko, caur ko es vispār iepazinos ar laikmetīgo deju. Tā bija beļģu dejas kompānija Ultima Vez un tās horeogrāfs Vims Vandekeibuss. Viņi veido fiziskas un teatrālas dejas izrādes, daudzus to ierakstus viņi ievietoja internetā tieši lokdauna laikā, un tos varēja skatīties.
Arī jūsu izrāde Silueta burti tiek raksturota kā tāda, kurā "fiziskā estētika savieno atlētiskas laikmetīgās dejas augstāko meistarību ar cirka akrobātikas elementiem. Vai tas ir Ultima Vez ietekmē?
Fiziskums man ir bijis vienmēr. Tas ir bijis jau kopš iepriekš pieminētā džudo, kura treniņu pieredze ir bijusi klātesoša un sublimējusies citā izteiksmē.
Kaut ko no tā var izmantot dejā?
Jā, es domāju, ka cīņās ir elementi, kurus var izmantot izrādēs, un cīņas tev iemāca sava ķermeņa kontroli un otra cilvēka ķermeņa jušanu, kas var palīdzēt dejā.
Jūsu Silueta burti ir tikuši iekļauti Eiropas dejas tīkla Aerowaves izlasē Twenty, kurā katru gadu tiek izcelti 20 uzlecoši laikmetīgās dejas mākslinieki no visas Eiropas. Kāds ir šīs atzinības ieguvums?
Piedalīšanās Eiropas dejas tīkla Aerowaves rīkotajā festivālā Spring Forward ir iespēja prezentēt savu dejas izrādi daudziem kuratoriem no visas Eiropas un ieinteresēt viņus par savu darbu, lai tas nonāktu citās valstīs. Katru gadu tiek saņemti un izskatīti ap 700 pieteikumu, no kuriem tiek izraudzīti tikai divdesmit, līdz ar to jau pats uzaicinājums ir kā panākums. Pateicoties šim pasākumam, mēs esam viesojušies starptautiskajā laikmetīgās mākslas festivālā PLartFORMA Klaipēdā Lietuvā. Tuvākajā nākotnē mēs dosimies uz Čehiju, Itāliju un Slovēniju.
Vai daudz braucat uz dažādiem festivāliem vai citām pieredzes gūšanas vietām?
Tas ir atkarīgs no laika perioda, bet es mēdzu braukt uz festivāliem un piedalīties provēs, piemēram, septembrī piedalījos tieši Ultima vez provēs uz lomu jau esošā izrādē, jo tā vairs nav kompānija ar štata dejotājiem. Cik es sapratu, arī Beļģijā ir samazināts finansējums kultūrai.
Jūs ne tikai dejojat un veidojat izrādes, bet arī pasniedzat laikmetīgās dejas tehniku Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas bakalaura studentiem. Kāpēc tāda vēlme?
Jau kopš sešpadsmit septiņpadsmit gadiem es esmu regulāri gājis uz zāli un mēģinājis – sociālajos tīklos meklēju iedvesmu un transformēju to caur savām kustībām. Ar laiku man radās vēlme saprast, kā es kustos un kā šo pieredzi varētu sistematizēt un nodot citiem.
Vai tikai ar individuāliem papildu treniņiem var nonākt līdz savam stilam?
Jā, es domāju, ka tas ir vienīgais veids, kā to izdarīt. Pats galvenais ir apmeklēt pēc iespējas vairāk meistarklašu pie izciliem skolotājiem un jau pēc tam domāt, ko no tā visa var izmantot savā praksē. Tā jau ir tava atbildība. Latvijas Kultūras akadēmijā mums paveicās – mums bija daudz dažādu viespasniedzēju, tas – it īpaši no šodienas skatpunkta raugoties – bija ārkārtīgi svarīgi un veselīgi.
Cik no jūsu kursa ir palikuši dejā?
Man šķiet, ka visi ir palikuši. Četri vai pieci cilvēki turpina studijas maģistrantūrā. Redzēs, cik paliks pēc pieciem gadiem. To nekad nevar zināt.