Daugavpils teātra ambīcijas un spēja tās realizēt patīkami pārsteidz, pa vidu neobligātām izklaides vienībām izvēloties materiālu, kura jēgpilnai atklāšanai uz skatuves ir nepieciešama iedziļināšanās un rūpīga sagatavošanās. Te ir jāmin horeogrāfes Irinas Bogerukas pēc Horasa Makoja romāna Nodzītus zirgus arī nošauj, vai ne? ar pārliecību veidotā un ar neizsīkstošu dalībnieku enerģiju izpildītā dejas izrāde, kā arī latgaliski tulkotās Juna Foses absurda lugas Kāds noteikti atnāks iestudējums, kura pamatā ir Oļega Šapošņikova no psihoanalītiska skatpunkta skrupulozi izstrādātā režijas koncepcija.
Izturības robeža
Tikko pirmizrādi Daugavpils teātrī piedzīvojusi Eiripīda traģēdijas Hekube skatuves versija, ko veidojusi plašāk nepazīstamā režisore Tatjana Stepančenko-Bogdana no Francijas. Kaut arī grieķu mīti un varoņi, to iemiesotie arhetipi, tajā skaitā Antigone, Mēdeja un Elektra, jaunākā laika dramaturģijā Latvijas teātros ir redzami regulāri, Trojas valdnieces vārds vairāk saistās ar Hamleta monologu, kurā viņš identificējas ar Hekubes sirdi plosošajām skumjām – viņa "sāpēs dvēseli un visu sevi spēj ielikt darbībā", kamēr viņam pašam "dūjas aknas, pārāk maz ir žults, kas smeldzē lietu īgnu rūgtumu".
Pēc Trojas kara Hekube nonāk Argosas valdnieka Agamemnona verdzībā. Viņa ir zaudējusi savu vīru – pēdējo Trojas valdnieku Priamu. Vēlāk grieķi upurē viņas jaunāko meitu jaunavu Polikseni, lai izbēgtu viņas saderinātā Ahilleja dusmām. Savukārt pēc tam atklājas, ka pie sabiedrotā Trāķijas valdnieka ar visām Trojas bagātībām aizsūtītais Priama un Hekubes dēls Polidors ir nodevīgi nokauts, bet viņas miesas – apgānītas, tās bez apbedījuma iesviežot jūrā. Pazemojums un pārdzīvojumi Hekubē briedina atriebīgas domas, kas izlaužas mērķtiecīgā rīcībā. Viņa necer iespītēt savam liktenim, kas nav grozāms, bet gan pārgalvīgi sacenšas ar to, apliecinot, cik bīstams ir cilvēks, kad viņam vairs nav ko zaudēt. Tāpēc ārpus konkrēto sengrieķu varoņu savstarpējo attiecību neizsekojamā labirinta šis stāsts ir par cilvēka izturības robežu, par iniciatīvu, par taisnīguma izpratni, kas krīzes situācijā kļūst relatīva, un arī par noziedzības cēloņiem. Uz realitātē notiekoša kara fona šie jautājumi, protams, prasa praktiski piemērojamas atbildes.
Šādas psiholoģiski un kultūrvēsturiski ietilpīgas lomas aktiera profesionālajā mūžā var iekrist retu reizi vai arī neiekrist nekad, par spīti talantam, atdevei un pacietībai. Aktrise Jūlija Ļaha vēl ir ceļā uz savu ideālo antīkās varones versiju, bet ir interesanti skatīties, kā viņa Ingas Bermakas veidotajā melni plandošajā balahonā kā sabangotas jūras viļņos cīnās ar šo gardo, sātīgo un pamatīgo kumosu. Brīžam aktrise paver priekškaru teju dievietes magnētiskajai klātbūtnei, kas vēstī par pārdabiskām ciešanām, brīžam viņā ierunājas latgaliešu lauku sievas izmisums, kas nav estētisks, jo ir patiess. Viņai nav neviena, kas spētu palīdzēt, un nekādi deus ex machina triki šeit nav gaidāmi.
Taisnprātības esence
Kristīnes Veinšteinas dramatizējumā citiem varoņiem ir atvēlēts lielākoties kāds monologs vai dialogs ar Hekubi. Savu iespēju līdz pēdējam izmanto Agnese Laicāne. Aktrisei, izjusti un nospriegoti deklamējot Poliksenes pārdzīvojumos slacītās rindas īsi pirms upurēšanas, izdodas iemiesot absolūtu tīrības, taisnprātības esenci, kas ļauj aizsniegties līdz simboliskam tēla traktējumam. Tāds acīmredzot ir bijis arī režisores uzstādījums, ņemot vērā varones gaiši plandošo tērpu, kailās kājas un izrisušos matus. Poliksenes brāļa Polidora lomā līdzīgu efektu cenšas panākt arī Eduards Beļnikovs, taču aktierim grūti nākas pārspēlēt kailajam torsam piestiprinātos milzīga izmēra melnos spārnus, kam nepārprotami piešķirtais kritušā eņģeļa tēlainais vēstījums paliek neskaidrs. Atmiņā paliekošs ir arī Egila Viļumova iemiesotais Agamemnona vēstnesis, kurš negaidītā kārtā spēj piekalt skatītāja uzmanību tekstam, it kā pravietojot sagaidāmo Hekubes izrēķināšanos ar saviem pāridarītājiem. Vairāk saskarsmes Hekubei ir ar Marģera Eglinska Agamemnonu gaužām neveiksmīgā kostīmā, kas valdnieka tēlu apriori vērš bezpalīdzīgu. Aktieris cenšas savu varoni cilvēciskot, it kā paužot padevību saviem varas nesēja pienākumiem, bet viņam neizdodas noturēt Jūlijas Ļahas piedāvāto augsto spēles intensitāti, tāpēc viņu vārdu apmaiņa neizbēgami atslābina skatītāju uzmanību. Lietuvieša Marijus Jacovska scenogrāfija ir prognozējama, bet pilnībā attaisnojama. Tajā ir sabalansēta pārlaicīga nosacītība ar saturisku konkrētību. Skatuviskā darbība risinās askētiskā vidē – spēles telpa ir faktiski tukša, vien dibenplānā to sadala mobila melnu, it kā sodrējiem klātu aizslietņu un spraišļu konstrukcija, kas liecina par līdzšinējās varas un cilvēcības krāsmatām, kurās savus nākamos sitienus sagaida Hekube. Arī Sergeja Vasiļjeva gaismu partitūra ir tikpat minimālistiska, bet noteiktā laikā un vietā orientē proscēnijā novietotā pils maketa aizdedzināšana, kas atraisa dzīvas liesmu mēles.
Valodas pašvērtība
Izrādes veidotāji neizmanto mums pieejamo antīko materiālu, lai konstruētu kādus jaunus mītus. Drīzāk paļaujas uz tam piemītošo rituālu dabu. To gan neizdodas konsekventi īstenot visā izrādes garumā, bet nenoliedzami pārdabisku noskaņu panāk trojiešu koris – atriebīgo erīniju inkarnācijas Zandas Mankopas, Ineses Ivulānes-Mežales un Kristīnes Veinšteinas atveidojumā – dziedātājas Alisas May vokālajā vadībā. Daudzbalsīgā a cappella manierē viņas uzmācīgi spindz un dūc apkārt Hekubei, līdz nokaitē sprādzienbīstamu atmosfēru. Vienīgi mazliet mulsina Zandas Mankopas korifeja enerģiskais solo pirmā cēliena noslēgumā, kad ar muzikāli uzlādētu patosu izrādes veidotāji mērķtiecīgi novērš uzmanību no Hekubes traģēdijas.
Pārtraukums noteikti nenāk par labu, jo vien nepilnu trīsdesmit minūšu garajā izrādes atlikušajā daļā no jauna ir jāiekaro skatītāju uzmanība. Turklāt režisore diemžēl nepiedodami vienkāršo veidu, kādā atklājas Hekubes varasdarbi. Mitoloģiskā pasaulē ikdienišķai loģikai nav izšķirošas nozīmes, bet Trojas sieviešu atgriešanās no kulisēm ar sarkanā krāsā iemērktām rokām liecina par acīmredzamu izdomas trūkumu… Tas pats sakāms par ilustratīvo darbošanos ap Polidora mirstīgo atlieku vīstokli skatuves priekšplānā un noslēdzošo videoprojekciju, kad līdzšinējos pārsteidzoši delikātos nolemtu ainavu kadrus nomaina strauji pietuvināta suņa galva, konkrētāk – Hekubes metamorfoze.
Vienlaikus režisore Tatjana Stepančenko-Bogdana ir centusies paplašināt darbību pāri skatuves rampai, reizē domājot par intīmāku skatītāju un aktieru kopābūšanu. Šo iemeslu dēļ ievērojami ir sašaurināts parters, aizklājot pirmās divas un vairākas beigu rindas. Taču šī iecere pilnībā neattaisnojas, jo mizanscēnas lielākoties ir izkārtotas skatuves dziļumā, bet atsevišķu aktieru ietiekšanās parterā ir visai neobligāta, bez tālākas nozīmes sižeta vai vēstījuma attīstībā.
Izrādes programmā režisore raksta, ka Hekube vēsta par to, kā "kara apstākļos mainās mūsu priekšstati par draudzību un naidu, vienaldzību un līdzjūtību, varonību un cēlumu, zemiskumu un noziegumu". "Karš neatstāj nekādas ilūzijas. Tajā nav uzvarētāju," viņa piebilst. Eiripīda teksts nenoliedzami dod ierosmi sarunai par kara neatgriezenisko ietekmi uz cilvēka ticību labajam un viņa iespējām kontrolēt savu dzīvi, strādājot pēc labākās apziņas. Piedāvātajā interpretācijā pietrūkst šīs skatuves valodā grūti pārtulkojamās saiknes starp lugas sarakstīšanas laiku pirms diviem ar pusi tūkstošiem gadu un šodienu.
Gandarījums gan ir par to, ka latgaliešu valodu Daugavpils teātris neizmanto kā eksotisku mānekli, lai amizētos ar čiuļu publiku. Izrādes veidotāji atdod godu tās pašvērtībai, pārliecinošāko valodas pratēju mutēs saglabājot vārda iedarbības suģestējošo spēku.
Piebilstams, ka Eiripīda pierakstītais Mēdejas stāsts šī gada nogalē būs skatāms Valmieras teātrī. Tā būs unikāla iespēja vienas teātra sezonas kontekstā novērtēt, ko sengrieķu dramaturģijā meklē un atrod mūsu laikabiedri.
HEKUBE
Daugavpils teātrī 16.I plkst. 18.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 10,50–15,50