Par tematisku mezglpunktu izvēlētais skaistuma jēdziens, protams, ir asociācijām piesātināts — no antīkajos paraugos balstītās un akadēmismā sastingušās dailes līdz, vācu autora Volfganga Velša vārdiem, hiperestetizētajai mūsdienu videi, kā arī populārajam mūžīgās jaunības un mākslīgā skaistuma kultam, vedinot mākslu uzrunāt ar šokējošu neglītumu un tālākos apziņas stūros nogrūstiem smagiem jautājumiem. Mākslas festivālā Cēsis 2008 aplūkojama arī izstāde ar šādu konceptuālu piesitienu, turklāt dalībnieku vārdi ir visai respektabli un vairākums darbu ir veidoti īpaši šim projektam, kas izslēdz vienkāršu provinces iepazīstināšanu ar Rīgā jau eksponētām vērtībām. Tas ir labs iemesls, lai rīdzinieki veltītu kopā ap četrām stundām ceļam turp un atpakaļ.
Mirdzumi noplukušajā brutālismā
Jūlija beigu miegainajā tveicē iegrimušās pilsētiņas centrā pavisam netālu no Cēsu pils izvietojies no vairākām ēkām sastāvošais Alus brūzis. Tā noplukušais brutālisms (apmeklētājiem vēlams skatīties, kur likt kāju) veido jau ierastu vidi laikmetīgās mākslas projektiem, lielākoties atvēlot katra mākslinieka iecerei pat atsevišķu telpu. Izstādes ievadā starptautisku piesitienu ienes franču fotogrāfa un žurnālista Ezras Nahmada darbs Tālās balsis — krāsainās, tumsā izgaismotās fotogrāfijās tverti poētiski skaisti jūras skati, ko papildina neatšifrējama skaņas instalācija un prozaisks teksts par piesārņojuma un putekļu koncentrāciju mērīšanu, zemūdens kabeļu tīklu un nelegālo imigrantu tvarstīšanu. Priekšplānā izvirzās kontrasts starp bezrūpīgo saules mirdzēšanu mākoņos, atspīdumiem ūdens klajā un sausi faktoloģisko informāciju, ko skatītājs var vēlēties vai arī nevēlēties lasīt.
Daudzu fascinējošu, reizē personisku un sociālu videodarbu autore Katrīna Neiburga šoreiz izstādījusi fotogrāfijas zelta rāmjos ar nosaukumu Guļošie: "Aizmiguši vīrieši, man šķiet, ir ļoti skaisti. Viņi nav bīstami, neko nevar izdarīt." (No izstādes anotācijas.) Vai nu mistiskā puskrēslā, vai lietišķā dienasgaismā pozē vairākas kultūras pasaulē pazīstamas personas, apliecinot, ka "Katrīna savā mākslas praksē virtuozi balansē starp dokumentalitāti un fikciju" (Solvita Krese Runā ar mani// Katrīna Neiburga: Pārsteidzošā latviete [Katalogs], 31.lpp.). Neatklājot, vai portretētie tiešām aizmiguši vai tikai tēlo, māksliniece ieslēpusi priekšstatu par skaistumu zināmā neaizsargātības aurā.
Mākslinieku grupas F5 objekts Spēka starojums formas ziņā pārsteidzoši atgādina padomju laika sabiedriskajās telpās izplatītos sienu dekorus — reljefus metāla veidojumus ar kādu ideoloģiski svarīgu saturu. "Dažkārt kaut kā ir pārāk daudz — necilvēcīgi daudz. Par daudz gaismas, par daudz skaistā, par daudz neaptveramā. Necilvēcīgā starojumā no akluma paglābj acu aizsegšana ar roku." Redzamais gan vedina domāt nevis par aizsegtām acīm, bet aizsegtu starojuma centru, pašu galveno, kam lemts tā arī palikt apslēptam. Ja to interpretē kā brīdinājumu par cilvēciskās dabas ierobežotību, tad šķietami necilais objekts var arī iegūt papildu dimensijas, pārkāpjot pirmo pieticības iespaidu.
Latvijas fotogrāfijas "izšķirošo mirkļu" meistars Andrejs Grants piedāvā melnbaltu fotogrāfiju ciklu K.K., kura tematiskais fokuss (akts uz dabas fona) šķiet gluži klasisks estetizētas rutīnas slazds, tomēr, kā jau Grantam raksturīgi, ikdienišķās klātbūtnes izjūta pārvērš atainoto meiteni par reālu cilvēku, kuras emocionālā pasaule tomēr paliek skatītājam intriģējošs noslēpums un nepārvēršas skaistas ainas formālajā elementā.
Frančeska Kirke paliek uzticīga savām jau ierastajām manipulācijām ar vecmeistaru mantojumu un kultūras klišejām, šoreiz izvēloties gluži vai pašus populārākos tēlus — Monu Lizu un Merilinu Monro (Bez nosaukuma). Monas Lizas plastiskā operācija ir ļoti uzskatāmi lasāms vēstījums — komentārs par apsēstību ar mākslīgo skaistumu, tomēr daudz vairāk par acumirklīgu atšifrēšanas prieku darbs nesniedz.
Pārāk vienkāršs tas vārds
Kinorežisors Dāvis Sīmanis savukārt izveidojis filozofiski piesātinātu instalāciju ar tumsā guļošu kailfigūru, kuras jēga itin viegli var palikt skatītājam "aizslēgta". Arī nosaukums ? nāve vēl neko daudz nepasaka; iepazīstoties ar paskaidrojumu, ka ? ir "iracionāla konstante, kas apzīmē riņķa līnijas attiecību pret tās diametru; pirmskaitļu funkcijas teorēma; renesansē sastopams apzīmējums grieķu valodas vārdam, kas bija pamats idejai par universālo cilvēku", nojaušams, ka guļošais ir tas pats Leonardo da Vinči zīmētais Vitrūvija cilvēks — perfekto proporciju iemiesojums, anatomiskās un Visuma simetrijas simbols: "..mans darbs izstādē ir nevis par skaistumu, bet par skaistuma nāvi."
Kristaps Ģelzis darbu ciklā Vakara pasaciņa turpina variēt jau aprobēto akvareļa pludinājumu tehniku kopā ar gaismas efektiem, radot fluorescējoša, pasakaina mirdzuma noskaņu un ļaujot gleznām "izkāpt" telpā ar nopilējumiem uz grīdas un sienām. Pasakaino efektu skaistumu un automātisko notecējumu estētismu piebremzē vien dažas prozaiskas detaļas, piemēram, policistu tēli un paša autora siluets.
Izstādes "naglas" godu tomēr izskatās nopelnījis Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna objekts Mīlestība nekad nebeidzas — mākslīgi izveidotajā, sterili baltajā kubā ievietotas Māliņai tipiskās precīzi asociatīvi uzlādētu priekšmetu saspēles, kas vijas ap jūtu konservēšanas tēmu — savandīta gulta dūmakaina stikla kārbā, tajā atspīdošs parka soliņš, sapelējis ziedu pušķis stikla vitrīnā un "iekonservēts" mūzikas kastītes skaņu fons. Atbildot uz jautājumu "Kas ir skaistums?" Mākslas festivāla avīzē, Māliņa apgalvo: "Sirds gudrība. Daba un jūtu inteliģence. Prāts un jūtīgums. Bet vārds "skaistums" man nepatīk. Pārāk vienkāršs tas vārds.