Latgale – reģions ar spēcīgām saknēm, īpašu kultūrvēsturisko mantojumu un pierobežas specifiku – ir arī vieta, kur pilsoniskā sabiedrība attīstās savā unikālā ritmā. Projekta Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis ietvaros, balstoties uz intervijām ar sabiedriski aktīviem cilvēkiem Ludzas novadā, uzņēmējiem un ekspertu viedokļiem, piedāvājam ieskatu Latgales pilsoniskās sabiedrības šodienas ainavā – no līdzdalības sabiedriskajos procesos līdz pieredzei uzņēmējdarbībā, dzīvojot pie pašas valsts robežas.
Ēriks Kondrāts ir Ludzas Amatnieku centra vadītājs, tajā meistari darbojas, radot tautastērpus, koka, māla, metāla, tekstila darbus, stāstot un mācot senās amatu prasmes un tradīcijas. Turpat pāri ielai izveidojis arī Latgaļu kukņu, kas ieguvusi Latgales kulinārā mantojuma zīmi. Ēriks ir īstens Latgales mantojuma un tradīciju sargātājs un glabātājs, jo pats ikdienā ir arī zemnieks un, kā pats saka, «zemniekam ir jāmāk viss» – viņš mākot gan grozu uzpīt, gan kalt, gan izveidot kaut ko no māla.
Kā sākās jūsu ceļš līdz Ludzas Amatnieku centra izveidei?
Es biju biznesa konsultants Lauku atbalsta dienestā Latgales reģionā. Mums bija projekts, kur bija paredzēts apmācīt jaunos uzņēmējus, būtībā iemācīt viņiem pilnīgi visu – mārketingu, grāmatvedību, ekonomiku – līdz pat uzņēmuma dibināšanai, projekta mērķis bija nodibināt četrus uzņēmumus. Mēs šo mērķi izpildījām un uzņēmumus nodibinājām, viens no tiem bija Ludzas Amatnieku centrs, kuru dibināja ļoti talantīga amatniece. Diemžēl pēc kāda laika uzņēmums faktiski bankrotēja, bet, tā kā ideja bija ļoti laba, mēs to pārņēmām.
Kāda ir centra misija?
Veicināt mazo uzņēmējdarbību, ne tikai amatniecību, bet arī dzīvotspējīgu lauku vidi.
Jūs esat sociālais uzņēmums, tomēr reģionos sociālo uzņēmumu aktivitāte ir zema – kāpēc, jūsuprāt, tā ir un kā to varētu mainīt?
Pirmkārt, es domāju, ka te visvairāk grēko pašvaldības, jo, piemēram, mūsu Ludzas novada pašvaldībai nav pieņemti vispār nekādi noteikumi attiecībā uz sociālajiem uzņēmumiem. Piemēram, veicot cenu aptaujas, pareizi būtu, ja cenu aptaujā sociālajam uzņēmumam būtu priekšrocība.
Ko, jūsuprāt, nozīmē būt sociāli atbildīgam uzņēmējam pierobežas mazpilsētā?
Mēs izgatavojam tautastērpus, un būt sociāli atbildīgam mūsu gadījumā nozīmē nenovirzīties no sava mērķa, tātad neražot tos no sintētiskiem audumiem, kas, iespējams, būtu ērtāk. Mēs faktiski esam, es domāju, vienīgie Latvijā, kas gatavo autentiskus tautastērpus, īpaši arheoloģiskos. Tas nozīmē, ka tos veidojam no dabīgiem materiāliem: svārkus – no vilnas, kreklus – no lina, visu kā no arheoloģijas grāmatām.
Šobrīd sadarbojaties ar visiem Latvijas novadiem vai tikai Latgales?
Sadarbojamies ar visiem, pat ar ārvalstīm – Vāciju, bet, ja mums ir daudz pasūtījumu, mūsu prioritāte, protams, ir šūt pasūtījumus Latgalei.
Šogad pirms Dziesmu un deju svētkiem jums noteikti ir daudz darba. (Intervija notika pirms XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem.)
Jā, ļoti daudz! Šujam vairāk nekā divsimt tautastērpu.
Kā jūs vērtējat Latgales amatniecības tradīciju nozīmi mūsdienās?
Tas ir dzīvesveids, un es uzskatu, ka agri vai vēlu tās pazudīs... Kā jau lielākā daļa, daudz kas ir aizgājis un aizmirsts. Lūk, mēs sēžam keramiķa darbnīcā, bet viņš nomira pagājušajā gadā, un Ludzā vairs keramikas nebūs, un tur neko nevar darīt. Būtu skaisti saglabāt šīs amatniecības tradīcijas, bet praktiski ar to var nodarboties tikai hobija līmenī. Mūsu uzņēmumam šobrīd ir piesaistīti četri pieci speciālisti, trim no viņiem šis ir pamatdarbs, bet pārējās meitenes audējas paralēli strādā kur citur, savās saimniecībās, un tas ir labi, ka viņas laukos dzīvo un strādā. Ziniet, tas palīdz arī demogrāfiskajai situācijai, jo vienai meitenei ir trīs bērni, otrai – četri, bet trešajai – divi.
Amatniecības centrs noteikti strādā arī kā tūristu piesaistes elements.
Pavisam noteikti, arī pirmsākumos, deviņdesmitajos gados, Ludzas tūrisma informācijas centru nodibinājām kā privātu iestādi. Bija jāgatavo bukleti, lai parādītu, kas tad mums šeit ir, un sapratām, ka nav jau uz kurieni cilvēkiem braukt – nekas nav sakārtots un īsti pieejams tūristiem. Tāpēc amatniecības centrs kļuva par vienu no pirmajiem tūrisma objektiem. Pirmās veidojām ekskursijas un stāstījām par seniem arodiem. Mums bija dažādi instrumenti un privātās kolekcijas, tās tika veidotas pēc dibināšanas, likām sludinājumu, lai no lauku mājām ved mums visādus senus instrumentus, – veda kaudzēm, un vēl šobaltdien ik pa laikam kāds kaut ko atved.
Jūs esat Ludzas novada Nirzas pagasta iedzīvotāju konsultatīvajā padomē. Kā vērtējat šo iniciatīvu?
Ļoti labi, jebkurā gadījumā nekad nevajag nolaist rokas, ir jācīnās, bet ir viena liela problēma. Es divas reizes biju uz sapulcēm, uz kurām arī iedzīvotāji atnāca, un vairs es iet pagaidām nevēlos. Atnākušie iedzīvotāji sūdzas par kanalizāciju, ceļiem, bet tās ir lietas, kas jārisina pagastu pārvaldniekiem, kuri saņem atalgojumu par savu darbu. Iedzīvotāju konsultatīvajai padomei nav ne resursu, ne vajadzības to darīt. Es uzskatu, ka šo padomju funkcija ir vest aktīvu sabiedrisko dzīvi. Tā kā es šogad iešu pensijā, pieteicos vadīt seniorus, un septembrī organizējam braucienu uz Ālandu salām.
Kāda ir dzīve pierobežā, un vai, jūsuprāt, šeit ir droši?
Es domāju, ka mums šeit pat ir drošāk nekā Pierīgā un Jēkabpilī. Padomājiet, ja mēs runājam par karu, šeit pierobežai un Latgalei viņi izies cauri bez apstāšanās, bet īstā cīņa sāksies pie Jēkabpils, pie Rīgas. Un nevajag mežus izcirst pie mums, meži ir arī drošības jautājums!
ROBEŽNIEKI – Latgales stiprie ļaudis ir rakstu sērija par novada iedzīvotāju un uzņēmēju ikdienu, iespējām, izaicinājumiem un dvēseliskā spēka smelšanās avotiem.
Projektu finansē Latvijas Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Sadarbības projektā piedalās mediji: Diena, Vietējā Latgales Avīze, Latgales Laiks, Ezerzeme, Vaduguns, Ludzas Zeme, Rēzeknes Vēstis, radio Alise
